Bazīcas vēsture

Mālpils evaņģeliski luteriskās draudzes vēsture;  LELB vēsture


Mālpils draudzes vēsture

Mālpils baznīcas celtniecība ir iedalāma trīs vēsturiskos posmos, kas saistās ar nozīmīgiem pārbūves darbiem: pirmais posms ir no 14. gadsimta līdz 1764. gadam, otrais – no 1766. gada līdz Pirmajam pasaules karam, trešais – no 1923. gada līdz mūsdienām.

Pirmais posms. Pirmās baznīcas celtniecību parasti saista ar laiku, kad cēla blakus esošo viduslaiku pili – pirms 1413. gada. Interesanti, ka pēc arheologu ziņām, atrastās senlietas pie baznīcas ir datējamas jau ar 14. gadsimtu. Rakstu avotos Mālpils draudze pirmo reizi minēta 1461. gadā, lai gan jau 1448. gadā kādā senā dokumentā Mālpilī minēta baznīcas zeme.

Iespējamais pirmais drošais datējums, kas būtu saistīts ar viduslaiku Mālpils baznīcas ēku, ir 1596.gads. Tas minēts uz baznīcas zvana, kas kara laikos bija pazudis vai paslēpts Mergupes dzelmē. Līdz pat mūsdienām ap šo zvanu vijās dažādas teikas. 2004. gadā to nejauši atrada Mergupes krastā netālu no viduslaiku pilsdrupām. Mazais bronzas zvans šobrīd glabājas Turaidas muzejrezervātā.

Pirmais līdz šim zināmais dokuments, kur pieminēta pie pils esošā Mālpils baznīca, ir 1601. gada arklu revīziju pārskati. Vairākos 17. gadsimta pirmās puses dokumentos minēts, ka Mālpilī ir sena mūra baznīca ar vecu salmu jumtu un mazu zvanu. Interesanti, ka Mālpils baznīcai bija dots svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas vārds, kas pieminēts 1624. gada dokumentos.

Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki senās baznīcas un tās apkārtnes zīmējumi, kas tapuši 17. gadsimtā. No tiem interesantākais ir 1692. gadā veiktais dievnama uzmērījums (autors J. Ā. Ulrihs). Tajā attēlots dievnama sānskats, un tā jumts bija klāts apaļiem kārniņiem. Baznīcai bija divas ieejas – frontālā un sānu ieeja. Ēkai joprojām nebija torņa. Zvanu tornis, kā redzams attēlā, atradās atsevišķi – blakus dievnamam. Baznīcas pagalmā atradās soda stabs, tautā saukts arī par laisku. Pie šī staba vainīgo pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra ar rīkstēm. Mālpils kauna stabam roku dzelži bija piestiprināti pie šķērskoka, līdz ar to tam piešķirot krustveida izskatu. Apkārt baznīcai atradās kapsēta tiem, kuri nevarēja atļauties samaksāt par kapa vietu zem baznīcas dēļiem.

Līdz mūsdienām ir daļēji saglabājies velvēts pagrabs jeb kripta zem baznīcas priekšaltāra daļas. Šeit parasti apglabāja tos draudzes locekļus, kuri varēja atļauties samaksāt zināmu naudas summu. Līdz šim saglabājušās kapu pieminekļu lauskas liecina, ka altārdaļā apbedīja Mālpils muižkungus un mācītājus. To apstiprina arī senie dokumenti. Piemēram, 1691. gada Mālpils baznīcas uzmērījums (autors J. H. Kelčs) atspoguļo, ka baznīcas altārdaļā pa kreisi no altāra atradās Vibrokas un Kniediņu muižas kungu ģimeņu kapa vietas, savukārt pa labi no altāra – Mālpils, Buku un Akenstakas muižkungu dzimtas kapenes. Altāra priekšā tika glabāti mācītāji. Pārējā draudzes daļā – turīgākie amatnieki un tirgotāji. Baznīcas ārpusē aiz altārdaļas atradies kaulu kambaris.


Otrais posms. Laikā no 1764. līdz 1766. gadam uz vecajiem pamatiem uzcēla jaunu mūra baznīcu ar lieliem, plašiem logiem, ar nelielu, bet greznu barokālu torni uz jumta, ar pagarinātu altāra daļu un jaunu sakristeju. No iepriekšējās ēkas saglabāja divas ieejas baznīcā. Vienlaikus ap baznīcu uzbūvēja jaunu laukakmeņu mūra sētu, kuras atliekas vēl šodien redzamas. Dievnamā bija ierīkotas 450 sēdvietas.

Ir saglabājušies daži attēli, kuros redzams baznīcas barokālais stils – mācītāja un novadpētnieka G. Bergmana zīmējums (tapis 1772. gadā), vēsturnieka un novadpētnieka J. Kr. Broces divi zīmējumi (tapuši 1796. gadā), kā arī pāris 20. gadsimta sākumā uzņemtās fotogrāfijas, kurā redzams, ka sānu ieeja baznīcā bija jau aizmūrēta, tā vietā pilnībā izbūvējot logu, kā tas ir redzams šodien. Savukārt, kādā citā fotogrāfijā, kas uzņemta 19. gadsimta beigās, var redzēt baznīcas barokālo interjeru, kā arī, iespējams, Oto Bērtiņa altārgleznu Augšāmcelšanās, kas tapusi 1871. gadā. Diemžēl trūkst sīkāku ziņu par šo mākslas darbu.

Pirmā Pasaules kara laikā skaistā un greznā Mālpils baznīca cieta postošā ugunsgrēkā. Gāja bojā arī Oto Bērtiņa altārglezna un visas koka daļas, ka palikuši tikai sienas mūri.

Trešais posms. 1923. gadā sāka nodegušās Mālpils baznīcas atjaunošanas darbus pēc arhitekta Paula Kundziņa izstrādātā projekta par 300 000 Ls. Diemžēl arhitekts neņēma vērā iepriekšējo barokālo baznīcas stilu. Dievnama atjaunošanas darbus pabeidza 1924. gadā nacionālā romantisma stilā, kas bija raksturīgi tālaika Latvijas arhitektūrā. 1932. gada 27. janvārī Pieminekļu valde pieņēma lēmumu iekļaut Mālpils baznīcu Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Vēl šodien Mālpils baznīca ir valsts nozīmes aizsargājamais arhitektūras piemineklis ar valsts aizsardzības numuru 8488.

1928. gada 16. decembrī iesvētīja šodien redzamās ērģeles. Tās ir raksturīgs sava laika instruments ar nacionālā romantisma iezīmēm. Ērģeles ir unikālas ar to, ka tās ir lielākās un pēdējās meistara Kaspars Skerstena būvētās ērģeles. Ir zināms, ka jau 1770. gadā vietējie muižnieki apspriedās par mazu pārnēsājamu ērģeļu jeb harmonija iegādāšanos dievkalpojuma vajadzībām, līdz beidzot 1776. gadā viņi nopirka harmoniju. 1930. gada 7. septembrī mākslinieks Oto Skulme uzdāvināja Mālpils baznīcai savu Ģerķēnu mājās gleznoto altārgleznu Kristus ērkšķu vainagā. 1932. gadā Rīgā J.K. Švenna zvanu lietuvē pārlēja 1874. gadā lieto bronzas zvanu, kas atrodas Mālpils baznīcas zvanu tornī. Uz tā ir uzraksts: Kad Jūs viņa balsi dzirdēsiet, neapcietiniet savas sirdis. (Ps.95:7,8). Zvans vēl šodien aicina apkārtējos ļaudis uz dievkalpojumiem.

Laikā no 1968. līdz 1976. gadam baznīca tika regulāri postīta. Cieta arī ērģeles. Bet 80. gados nezināmi cilvēki nozaga O. Skulmes altārgleznu. Laimīgā kārtā 2003. gadā kāds nejaušs daiļdarba atradējs piedāvāja māksliniecei Džemmai Skulmei atpirkt tēva gleznoto darbu. Māksliniece darbu iegādājās. Ar sponsoru palīdzību glezna tika restaurēta, un tagad tā atrodas Skulmju dzimtas īpašumā.

1984. gadā vietējie iedzīvotāji veica vispārējus Mālpils baznīcas labiekārtošanas un remonta darbus, zinoši speciālisti rūpīgi atjaunoja ērģeles. 1990. gada 8. decembra dievkalpojumā iesvētīja trešo Mālpils baznīcas altāra gleznu – mākslinieces Ritas Valneres gleznu Kristus – svētītājs, kas ir mākslinieces dāvinājums Mālpils baznīcai. Kopš 2004. gada Lieldienām Mālpils baznīca var lepoties ar vēl kādu mākslas darbu – ar vietējās mākslinieces Māras Ārentes darinātajām logu vitrāžām, kas priecīgi ienes košu krāsu akcentu pieticīgajā baznīcas interjerā.

2008. gadā uzsākts plānveidīgs darbs pie vispārējas Mālpils baznīcas atjaunošanas un tas turpinās arī šodien.

Rakstā izmantoti fragmenti no Ievas Paulovičas pētījuma „Mālpils baznīcas vēsture''


LELB Vēsture


Latvijas evaņģēliski  luteriskās Baznīcas vēsture no sākuma līdz mūsdienām

Latvijas Baznīcas vēsture ir daļa no pasaules Baznīcas vēstures un ataino latviešu tautas gaitas un notikumus, kas nesaraujami saistīti ar kristīgās Baznīcas lomu Latvijas vēsturē. 

Latvijas Baznīcas vēstures pirmsākumi

Laikā, kad tagadējās Latvijas teritoriju sasniedza kristietības vēstneši, to apdzīvoja dažādas ciltis, kas runāja dažādās valodās - kurši, zemgali, sēļi, latgaļi un līvi. Pirmo reizi ar kristīgo ticību šīs tautas saskārās aptuveni 9.-10. gadsimtā: rietumos - no Skandināvijas, austrumos - no Krievijas.

Pēc vācu kanoniķa un annālista Brēmenes Ādama (miris 1076. gadā) liecībām  mēģinājumi ieviest kristietību Baltijā aizsākās jau 11. gs., kad īsi pirms 1070. gada Kurzemē pēc Dānijas karaļa pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca.

 1070. gads

Pēc vācu kanoniķa un annālista Brēmenes Ādama (miris 1076. gadā) liecībām zināmi mēģinājumi ieviest kristietību Baltijā sākušies jau 11. gs., kad īsi pirms 1070. gada Kurzemē pēc Dānijas karaļa pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca. 

1180. gads

12. gs. sākumā - laikā, kad Livonijā ieradās vācieši, Latvijas austrumos jau kopš 11. gs. bija pazīstama krievu pareizticīgā baznīca. Šajā laikā pie pareizticības turējās Tālavas apgabals, iespējams, arī Jersika un Koknese. Tomēr īsta vietējo cilšu pievēršana kristīgajai ticībai sākās pēc tam, kad pie Daugavas lībiešiem ap 1188.gadu ieradās Zēgebergas klostera kanoniķis Meinards. Meinards ieguva lībiešu uzticību un kanoniskas pilnvaras, un 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II iesvētīja viņu par pirmo Livonijas bīskapu. Meinards mira 1196. gadā, un viņu apbedīja paša uzceltajā Ikšķiles baznīcā. 1288. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Rīgas Domā.

1187. gads

Viens no tuvākajiem bīskapa Meinarda līdzgaitniekiem bija cisterciešu mūks Teodorihs, kurš, iespējams, ieradās Livonijā jau 1187. gadā un sāka sludināt un kristīt lībiešu vidū Turaidā (Toreida). 1193. un 1196. gadā Teodorihs kopā ar Meinardu bija Romā, lai no pāvesta Celestina saņemtu apstiprinājumu, ka tiem, kas dodas uz Livoniju, līdzi tiek dots krusta apzīmējums un garīdzniecība, kas palīdzētu sludināt un kristīt. Iespējams, Teodoriha pirmo nokristīto lībiešu vidū ir arī Kaupo, kuram bijusi ļoti nozīmīga loma savas tautas pievēršanā kristietībai. Hronikā viņš raksturots kā ļoti cienījams cilvēks, kā lībiešu vadonis - pirmais starp pirmajiem (primus ex primorum). Kaupo stāvoklim un viņa acīmredzami dziļajai ticībai bija liela ietekme uz viņa lībiešu cilts brāļiem.

1199. gads

Plašāka kristianizācija Latvijā notika tikai 13. gadsimtā, kad šeit ieradās vācu misionāri, tirgotāji un krusta karotāji. Tajā laikā Latvijā niecīgo rakstisko ziņu dēļ valdīja grūti rekonstruējamā pirmatnējā dabas reliģija. 1199. gada bullā pāvests Innocents III pasludināja Krusta karu pret Baltijas pagānu tautām.

1203. gads

1203. gadā Teodorihs kopā ar Kaupo devās uz Romu, kur pāvests Innocents III kā īpašas labvēlības zīmi dāvināja Kaupo 100 zelta gabalus. 1217. gadā Kaupo kā patiess kristietis krita cīņās ar pagāniskajiem igauņiem. Viņš tika smagi ievainots ar šķēpu, saņēma Svēto vakarēdienu, novēlēja savu mantu Livonijas baznīcām. Pēc nāves viņa mirstīgas atliekas tika apbedītas Kubezelē.

Latvijas otrais bīskaps Bertolds savā amatā atradās tikai 2 gadus. 1198. gadā viņš krita kaujā ar lībiešiem pie Rīgas.

Trešais Livonijas bīskaps Alberts no Brēmenes tika iesvētīts 1199. gadā. Bīskapa Alberta atbalstam kalpoja arī pāvesta Innocenta III 1199. gada bulla. Uz tās pamata viņš savāca krustnešus un 1200. gadā ar 23 kuģiem iebrauca Daugavas grīvā. Pēc vairākām sadursmēm ar lībiešiem tika panākts miers, un 1201. gadā bīskaps Alberts sāka celt Rīgas pilsētu, bet 1211. gadā - Svētas Māras (Doma) baznīcu kā bīskapa katedrāli. Lai nodrošinātu aizsardzību Livonijas Baznīcai, Alberts nodibināja Zobenbrāļu ordeni (Fratres militiae Christi), kam bija Templiešu regula un tērps - balts apmetnis ar sarkanu krustu. 1205. gadā Daugavgrīvā tika nodibināts pirmais klosteris - cisterciešu klosteris uz Sv. Nikolaja kalna. Lībiešu un latgaļu vidū dedzīgi darbojās Alberta līdzatvestie misionāri Alebrands, Aleksandrs un Indriķis (Heinrihs). Alberta valdīšanas devītajā gadā bija kristīti visi lībieši un daļa latgaļu. Kristianizētā un iekarotā Livonija bija tiešs pāvestu īpašums, īpaši novēlēts Sv. Marijai, tāpēc nereti tā tika saukta par Māras zemi.

Kopumā Latvijas kristianizācija ar viduslaikiem raksturīgajām metodēm «karš - kristība - miers» norisinājās apmēram 100 gadu ilgā laika periodā. Cilšu pievienošanos savai valstij Alberts panāca, slēdzot padošanās līgumus ar cilšu kungiem un vecajiem. Līgumu neatņemama sastāvdaļa bija prasība pieņemt kristietību.

1206. gadā tika kristīti Idumejas lībieši, 1207. gadā - sēļi, 1208. gadā - imerieši, 1229.-1230. gadā - kurši. Katolicismā pārgāja arī pareizticīgās zemes - 1207. gadā Koknese, 1209. gadā Jersika, 1214. gadā Tālava. Pēdējie tika kristīti un pakļauti zemgaļi - tikai pašās 13. gs. beigās.

Lai gan pāvesti vairākkārt atgādināja ordenim un bīskapiem, lai tie gādā par to, lai jaunkristītie netiktu pārāk apspiesti un kalpināti, tomēr lielais naids pret svešzemju ienācējiem radās tieši ekonomisko spaidu dēļ, kuri tautas apziņā tika sasaistīti ar kristietību.

Kristianizējot un pakļaujot Latviju, tika izmantotas vietējās paražas, piemēram, senajās svētvietās uzceļot kapelas vai baznīcas. Dabas un mājas garu funkcijas pārnesa uz kristīgajiem svētajiem un eņģeļiem. Ģimenes godus pakļāva kristīgiem aktiem: kristībai, laulībai, apstāvēšanai. Gadskārtējos svētkus piesaistīja kristīgās Baznīcas gada ritumam un kalendāra svētkiem.

 

 

Katoļu laiki Latvijā (13.-17. gs.)

Dibinot draudzes Livonijā, vācieši, domājams, turējās pie jau pastāvošo teritoriālo vienību - provinču principa. Tādēļ draudžu skaits 13. un 17. gs. nevarētu būt īpaši atšķirīgs. Jaunu draudžu rašanos un baznīcu celšanu veicināja vienas provinces sadalīšanās vairākos lēņa apgabalos. Livonijas teritorijā 13.-15. gs. izveidojās Rīgas virsbīskapija, kurai bija pakārtotas 40 draudzes, Kurzemes bīskapija ar 30 draudzēm un Tērbatas bīskapija, kurā bez Igauņu zemēm, ietilpa Rūjiena, Trikāta un Valka.

Katra draudze cēla baznīcu, kurā kalpoja mācītājs un kurā tika izdalīti Sakramenti. Baznīckungus iecēla bīskaps, bet tiesības izraudzīt kandidātus bija zemes īpašniekam - patronam. Laju līdzdalību baznīcu pārvaldē ierobežoja provizoru tiesības, tas ir, tiesības pārzināt saimnieciskos jautājumus, vākt ziedojumus u.c.

Bīskapu katedrālēs (Rīga un Piltene) darbojās Domkapituli, kuru locekļiem bija piešķirtas «prebendas» arī citās baznīcas. Piemēram, jaunākie Rīgas domkungi bija priesteri Rīgas Pētera un Jēkaba baznīcās u.c. Bez priesteriem baznīcas garīgajā darbā jau agri tika aicināti arī reliģisko ordeņu locekļi. Baltijā darbojās cisterciešu, dominikāņu un franciskāņu mūki. Jautājums par latviešiem garīdznieku vidū ir pilnībā atklāts, jo attiecībā uz šo jautājumu trūkst rakstisku ziņu.

Jādomā, ka katoļu Baznīcas oficiālais kults - dievkalpojumu noturēšana, sakramentu izdalīšana - visumā ir ticis kārtīgi izpildīts. Dominikāņi un franciskāņi bija pazīstami kā sprediķotāji nevācu valodā zemnieku sētās. Par lauku iedzīvotāju attieksmi pret kristīgo Baznīcu un ticību trūkst tiešu ziņu. Liecībās, kas nodotas prāvās bīskapa un ordeņa starpā, vairākkārt uzsvērts, ka šejienes kristītie ne ticībā, ne tikumos neesot līdzīgi īstiem ticīgajiem un viņu ticība ir ļoti nedroša. Oficiālajos baznīcas dokumentos līdz pat 16. gadsimtam latviešus dēvē par neofītiem, t.i., jauniem draudzes locekļiem.

Domājams, viduslaikos priesteriem bija jācīnās pret kristības nomazgāšanu, iesvētību atstāšanu uz dzīves beigām, pret t.s. Dieva tiesu ar nokaitētu dzelzi, pret zīlēšanu, pareģošanu, buršanu, mirušo apbedīšanu senču kapenēs, pret veļu mielošanu. Baznīcas dzīvē aktīvāk iesaistījās pilsētās, īpaši garīgās dzīves centrā - Rīgā - dzīvojošie latvieši - amatnieki arodnieki un mājkalpotāji. Viduslaiku beigās apmēram 1/3 daļa Rīgas iedzīvotāju bija nevācieši, tas ir, 2-3 tūkstoši cilvēku. Viņu piederība cunftēm un citām amatnieku brālībām nesa līdzi zināmu aktivitāti kulta un ārējā reliģiozitātē. Alus nesēju brālība ap 15. gs. vidu nodibināja savu altāri Jānim Kristītājam Jēkaba baznīcā, krāvēju brālība - savu altāri Pētera baznīcā. Viduslaikos arī izveidojās latviešu katoļu Baznīcas terminoloģija, kas galvenokārt balstīta uz oficiāli lietoto viduslejas vācu valodu, kas savukārt sakņojās latīņu valodā.

 

Reformācijas laikmets Latvijā

Pateicoties ciešajiem sakariem ar Vāciju, Reformācijas kustība Latvijā izplatījās jau drīz pēc tās sākumiem Vācijā. Reformācijas kustības priekšgalā bija Rīga, Tērbata, Tallina, un faktiski tikai pilsētas kļuva pa īstam evaņģēliskas, kamēr laukus, kuros pamatā dzīvoja latvieši, reformācija skāra visai maz. Reformācijai Livonijā bija izteikti politisks raksturs, jo kārtas - bruņinieki un namnieki - tiecās pēc neatkarības no zemes kungiem - virsbīskapa, bīskapa, ordeņa, un tā kā pēdējie reprezentēja katoļu baznīcu, tad bija opozīcija arī tai. Aktīvi katolicisma kritizētāji bija teologi, kas piederēja jaunajai humānistu skolai. Par izcilākajiem Livonijas reformācijas teologiem un vadoņiem kļuva Andrejs Knopke un Silvestrs Tegetmeijers. A. Knopke, uzturēdamies Vācijā, bija iepazinies ar Lutera reformācijas rakstiem un 1521. gadā atgriezās Rīgā ar Melanhtona rekomendācijas vēstuli. 1522. gadā Rīgas rāte A. Knopki iecēla par mācītāju Pētera baznīcā, bet S.Tegetmeijeru - Jēkaba baznīcā, tādējādi ignorēdama bīskapa tiesības un nostādamās reformācijas pusē.

1525. gada ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs apstiprināja privilēģiju Rīgai saglabāt Reformācijas ticību. 1539. gadā Rīga nodibināja sakarus ar Šmalkaldes savienību. 1554. gadā Livonijā tika pasludinātas tiesības katram turēties pie savas reliģijas, bet drīz pēc tam 1561. gadā pienāca Livonijas valsts politiskās vienotības gals. Kurzeme kļuva par hercogisti, kas bija nomināli atkarīga no Polijas, Vidzeme - nonāca Polijas un Zviedrijas īpašumā, līdz 1759. gadā visa Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.

Reformācijas laikā Rīgas pilsētas valdē garīgo lietu kārtošanu sāka uzticēt garīdzniekiem vai personām no sava vidus, liekot pamatus Konsistorijas iekārtai un superintendentu amatam. 1577. gadā tika nodibināta Rīgas Konsistorija. Mācītājus sākumā ordinēja Vitenbergā un Rostokā, vēlāk arī Rīgā. Reformācija ārpus Rīgas nonāca arī Koknesē, Valmierā, Cēsīs, Limbažos. No 1526. gada Reformācija no Prūsijas izplatījās Kurzemē. 1530. gadā evaņģēliskie mācītāji tika iecelti Bauskā un Tukumā.

Pirmā latviešu lauku draudze, domājams, tika dibināta Rīgas patronominālajā apgabalā. Citās pilsētās un laukos notika tikai atsevišķiem latviešu dievkalpojumi. Aktīvu latviešu līdzdalība Reformācijā bija vērojama tikai Rīgā. Jau 16. gs. 20. gados evaņģēliskos dievkalpojumus latviešiem sāka noturēt Pētera, Jēkaba un Jura patversmēs. 1527. gadā nodibināja pirmo latviešu evaņģēlisko draudzi pie Jēkaba baznīcas, bet, kad šo baznīcu 1582. gadā atdeva jezuītiem, latviešu draudzei ierādīja Sv. Jāņa baznīcu, kura pēc dominikāņu padzīšanas bija lietota profāniem mērķiem.

Pirmie latviešu draudzes virsmācītāji bija Lorencs fon Šedens (1524.-1534.) Johans Eks (1534.-1552.), Toms Meiers (1532.-1566.), Matis Tredops (1566.-1571.), Gerhards fon Broks (1571.-1590.). Viņiem palīdzēja mācītāji, kas vienlaikus bija arī izcili Reformācijas darbinieki un latviešu rakstniecības pamatlicēji - Ramms (Ramme) un palīgmācītājs J. Rivijs. Ramma latviski sacerētā dziesma 1530. gadā «Desmit Dieva baušļi» ir pirmā latviešu valodā sacerētā evaņģēliskā dziesma. Vēlāk dziesmas, kolektes rakstīja arī Eks un Šedens, kuri arī tulkoja latviski evaņģēlijus, episteles, katehismu.

1537. gadā Eks jau bija sastādījis latviešu agendas paraugu. Šī agenda tika lietota arī ārpus Rīgas. No 16. gadsimta ir saglabājies Tēvreizes tulkojums latviešu valodā un ir pamats domāt, ka jau 1560. gadā latviešu valodā ticis iespiests «Mazais katehisms». 1615. gadā Rīgā izdeva pirmo latviešu evaņģēlisko «Dziesmu grāmatu» ar 146 dziesmām. Reformācijas laikā šī kustība latviešu zemniekus neskāra gandrīz nemaz. Vienīgās ziņas par latviešu luterāņu mācītāja amata kandidātu ir par I. Kuli Alojā. Tikai pēc 40 gadiem, 1575. gadā, minētas ziņas par Johanu Zonni, kurš tika uzaicināts kalpot par mācītāju Bērzaunē.

Luterisko zemes baznīcu veidošanās Latvijā iesākās tikai 1561. gadā pēc Livonijas valsts bojāejas un tās teritorijas sadalīšanas. Kurzeme un Zemgale, apvienotas Kurzemes hercogistē, gāja vienu ceļu, Vidzeme nonāca zviedru virskundzībā, un Latgale tika pievienota Polijai-Lietuvai. Kurzemes un Zemgales zemes baznīcas nodibināšana ir Kurzemes pirmā hercoga (kurš arī bija pēdējais ordeņa mestrs) Gotharda Ketlera darbs. 1567. gadā landtāgs izsludināja hercoga lēmumu nodibināt baznīcas draudzes 70 vietās (27 vietas Zemgalē un 43 vietās Kurzemē), atjaunot un celt jaunas baznīcu ēkas, dibināt skolas un nabagmājas. Pie katras baznīcas bija jāceļ mācītāja muiža. Katram saimniekam noteica nodevas par labu baznīcai, un muižnieku pienākums bija šīs nodevas savākt un kopā ar savu devumu nodot tās mācītājam. 1570. gadā izdeva «Kurzemes baznīcas likumus», kuri noteica Baznīcas Satversmi un tiesisko stāvokli, disciplīnu, dievkalpojumu kārtību. Augstākais Baznīcas pārvaldes orgāns bija hercoga iecelta Konsistorija ar valsts kancleru un Jelgavas superintendentu priekšgalā. 

Vidzemes luteriskā baznīca 17. gs. bija pakļauta zviedru virsvaldības ietekmei. Zviedrijas karalis Gustavs Adolfs 1621. gadā izdeva ģenerālprivilēģiju, kura apsolīja turēties pie Augsburgas Ticības Apliecības, rūpēties par baznīcu, skolu, slimnīcu un nabagmāju uzturēšanu. Baznīcas jurisdikcija sākotnēji tika uzticēta Rīgas pilsētas Konsistorijai. 1622. gadā Gustavs Adolfs iecēla Pētera baznīcas virsmācītāju Hermani Samsonu par ģenerālsuperintendentu ar gandrīz neierobežotām pilnvarām. 17. gs. 30-tajos gados konsistoriālo iekārtu nodibināja visā Vidzemē. 1686. gadā Vidzemē ieveda Zviedrijas Baznīcas likumus. Tajos vērā tika ņemtas arī zemnieku intereses. Vizitācijas paredzēja arī zemnieku pārstāvju (tie bija «trīs vecāki zemnieki»), uzklausīšanu, bet vēlāk zemnieki arī kļūst par pērminderiem un draudžu priekšniekiem. Latgalē, kura nonāca Polijas virskundzībā, 16.-17. gs. noritēja plaša rekatolizācija, un luterāņu draudžu tur nebija.

Baznīcas un ticības dzīve Kurzemē un Vidzemē (19.-20. gs.)

Kopš Latvijas iekļaušanas Krievijas sastāvā 1795. gadā Kurzemes un Vidzemes guberņās luterāņu baznīcas bija pakļautas katra savai provinces Konsistorijai - pastāvēja Kurzemes, Vidzemes un Rīgas Konsistorijas, kā arī atšķirīgas tradīcijas, dziesmas u.c. Baznīcas Satversme pamatojās uz 1832. gada likumu par evaņģēliski luteriskajām baznīcām Krievijā. Konsistorijas prezidentu iecēla ķeizars no diviem muižniecības izredzētiem kandidātiem. Līdzīgi iecēla arī garīgo viceprezidentu no mācītāju vidus, un 2 laicīgos asesorus iecēla no četriem muižniecības izredzētiem kandidātiem.

1834. gadā tika izdota agenda latviešu valodā. Šī agenda bija kopīga visā Krievijā. Katoļu un pareizticīgo baznīcas Latvijā 19. gs. sākumā bija nelielas un maz jūtamas. Pāriešana pareizticībā zināmā veidā saistāma arī ar Brāļu draudžu kustību Vidzemē. 19. gs. konfesionālais luterisms sāka aktīvāk iestāties pret Brāļu draudzēm. Ar 1834. gadu Brāļu saieti tika ierobežoti. Tas satrauca zemniekus, īpaši dēļ ekonomiskajiem spaidiem.

Glābiņa meklētāji 1841. gadā devās uz Rīgu un nonāca pie pareizticīgo vikārbīskapa Irinarha, kas vedināja ļaudis pāriet pareizticībā. Muižniekiem tomēr izdevās panākt viņa atcelšanu un pārtraukt cilvēku pāriešanu pareizticībā. 1845. gadā pats Brāļu draudzes vadītājs D. Balodis kopā ar apmēram simts citiem savas draudzes locekļiem pārgāja pareizticībā. Balodi pašu iesvētīja par priesteri. Viņš savas darbības laikā pārvilināja pareizticībā aptuveni 10000 zemnieku.

Pareizticības sludinātāji darbojās arī citās Latvijas vietās: Rīgā un Cēsīs. 1850. gadā nodibinājās Rīgas pareizticīgo eparhija. Pareizticības propaganda bija vēlākās pārkrievošanas politikas sākums. 1855. gadā iznāca rīkojums «nesaudzīgi vajāt pārkāpumus pret pareizticību». Tomēr visspēcīgāk pārkrievošana bija jūtama skolās, kurām 1855. gadā atcēla luterāņu Baznīcas uzraudzību un piešķīra jaunas programmas. Pāriešana pareizticībā uz kādu laiku apturēja Brāļu draudžu vajāšanu, bet 1852.-1953. gadā tā atsākās no jauna.

Savukārt Kurzemē 19. gadsimta 50-tajos gados iesākās baptistu kustība, pret kuru asi vērsās Kurzemes Konsistorija. 1897. gadā Lejaskurzemē bija 90 baptistu draudžu ar 6500 draudžu locekļiem.

19. gadsimtā Latvijā gandrīz katrās zemnieku mājās bija garīgi raksti - Bībele un Dziesmu grāmata. Mājas svētbrīži svētvakaros un svētrītos, bērnu kristīga audzināšana, ģimeņu kopīga iešana uz baznīcu svētdienās bija pierasta lieta. Līdz ar latviešu ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos un izglītības līmeņa celšanos modās arī nacionālā pašapziņa un cīņa pret valdošo vācu virsslāni. Daļa vācu virsslāņa izglītoto latviešu pārvācošanos uzskatīja par normālu parādību. Arī daļa latviešu, kā, piemēram, J. Neikens loloja cerību, ka nākamajā (20. gs.) izzudīs visas nacionālās pretišķības un izveidosies viena evaņģēliska tauta un Baznīca.

Turpretim topošā latviešu inteliģence aicināja latviešu zemniekus gādāt par savu tēvu valodu un censties iekļūt augstākajās kārtās, arī mācītājos. Baznīcas likumu noteikums, ka nevar pieņemt mācītāju pret draudzes gribu, domājams, pavēra šai iespējai ceļu. Tomēr vācu baroni, konventi un konsistorijas negribēja šīs pārmaiņas pieļaut. Tas deva iespēju latviešu sociāldemokrātiem un strādnieku kustībai sevišķi asi un ar naidu uzstāties pret Baznīcu un reliģiju. Par viņu panākumiem liecināja 1905. gada revolūcijas laika «baznīcu demonstrācijas» un grautiņi, uzbrukumi mācītājiem.

Par latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas veidošanu var runāt tikai, sākot ar I Pasaules karu, kad varēja turpināties 19. gadsimta 70-tajos gados iesākusies reformu prasību kustība. 1916. gadā Valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis izgādāja atļauju latviešu mācītāju sapulcei Pēterburgā. Šī sapulce notika 1916. gada 9.-10. martā, un tajā piedalījās 28 mācītāji, abi domnieki un zvērināti advokāti A. Sterste un J. Čakste. Mācītājs A. Jende referēja par patronātu un draudžu pašvaldību, K. Kundziņš jun. par teoloģisko izglītību, N. Ozolinš par draudžu sastāvu un vēlamo Konsistoriju un Sinožu iekārtu. Tika pieņemti daudzi svarīgi lēmumi, tostarp par draudžu sadalīšanu pēc tautībām, par sinodāli konsistoriālu iekārtu, par draudžu pašvaldību, par Teoloģijas fakultātes atvēršanas nepieciešamību universitātē.

1917. gadā no 31. maija līdz 1. jūnijam 30 latviešu mācītāji sanāca uz apspriedi Cēsīs. Šajā sanāksmē izskanēja prasība pēc «tautas baznīcas ar patiesu sirdsapziņas svabadību». Jau iepriekš K. Sanders un K. Irbe sen. bija iesnieguši Krievijas valdībai lūgumu atļaut izveidot Latvijas ev. lut. pagaidu Konsistoriju, kuras uzdevums būtu dibināt un aprūpēt latviešu bēgļu draudzes. Pagaidu Konsistoriju izveidoja 1917. gada 18. jūnijā, K. Irbi sen. ieceļot par prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām, bet mācītāju T. Grinbergu - par garīgo asesoru (vēlāko arhibīskapu). Tika iecelti arī divi laicīgie asesori. Diemžēl vācu okupācija un boļševiku revolūcija pārtrauca veiksmīgo Ģenerālsinodes sagatavošanas darbu.

 

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca starpkaru periodā (1918.-1940. g.)

Latvijas valsts dibināšana bija pamats un iemesls pārkārtojumiem latviešu Baznīcā un tās garīgajā dzīvē. 1919. gadā Latvijas valsts robežās bija 194 luterāņu draudzes, no tām - 20 atsevišķas vācu draudzes (9 no tām - Rīgā). Pie visām draudzēm pastāvēja vācu dievgalda kopas. Konsistoriju darbs bija dezorganizēts, baznīcas izpostītas, trūka mācītāju. Piemēram, Vidzemē no 1914. gadā amatā esošajiem 93 mācītājiem palikuši bija vairs tikai 53 (19 - boļševiku nošauti, 9 atstājuši draudzes, citi miruši), Kurzemē un Zemgalē no 103 mācītājiem bija palikuši 54.

1919. gadā stājās spēkā pagaidu noteikumi par latviešu luterāņu draudžu pārvaldi. Pēc pirmajām draudžu pašvaldību vēlēšanām radīja jauktas Sinodes, kuras ar mācītāju un draudžu pārstāvju dalību pirmo reizi sasauca 1920. gadā.

1922. gadā tika vēlēta Baznīcas Virsvalde. Tā savukārt ievēlēja tikko izraudzīto Baznīcas Virsvaldes prezidentu Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapu un viceprezidentu P. Pelchavu par vācu draudžu bīskapu Latvijā. 1922. gada 16. jūlijā Zviedrijas arhibīskaps N. Sederblums ieveda viņus bīskapu amatos. 1932. gadā Sinode nolēma pārdēvēt Latvijas ev. lut. Baznīcas galvu par arhibīskapu, un par tādu ievēlēja T. Grinbergu. Sinodes noraidīja priekšlikumus līdzās arhibīskapam iecelt vēl vienu vai vairākus palīgbīskapus.

1928. gada 28. novembrī Latvijas Baznīcas Satversme stājās spēkā. Satversmi ievadīja īpaša preambula, kurā tika norādīts, ka Baznīcas dzīves un mācības vienīgais pamats ir Svētie Raksti, un Ticības Apliecību raksti ir to paskaidrojums. Satversme nosacīja, ka Sinode ir Latvijas ev. lut. Baznīcas gribas izteicēja un augstākā likumdošanas un pārraudzības iestāde. Arhibīskaps ir Baznīcas garīgais vadītājs. Draudzēs darbojas uz 3 gadiem ievēlēta padome un tās iecelta valde.

1923. gadā likums par katedrāļu piešķiršanu nodeva Jēkaba baznīcu kā katedrāli Rīgas katoļu arhibīskapa rīcībā, un Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskapam piešķīra «lietošanas tiesības uz Rīgas Doma baznīcu līdz ar pie tās piederošām ēkām un laukumiem». Latvijas valsts izdarītās agrārās reformas rezultātā tika atsavinātas Baznīcai un mācītājmuižām piederošās zemes, atstājot katrai lauku draudzei tikai 50 ha zemes, un muižas un pagasti atbrīvoti no nodevām par labu draudzēm.

Mācītāju sagatavošanai LR nodibināja LU Teoloģijas fakultāti, kas līdz 1934. gadam izskoloja vairāk nekā 100 teologus, no kuriem līdz 1933. gadam mācītāja amatā stājās 64 mācītāji latviešu un 11 vācu draudzēs. Mācītāju trūkuma dēļ par mācītājiem nereti iecēla arī personas bez akadēmiskās izglītības. Viņus pēc īpašas programmas no 1923.-1931. gadam sagatavoja un pārbaudīja speciāls Teoloģijas Institūts, kas darbojās Baznīcas Virsvaldes pārraudzībā. Šos cilvēkus ordinēja par palīgmācītājiem, bet pēc 5 gadu sekmīga darba viņi ieguva pilnas mācītāju tiesības. Šādi mācītāji Latvijā bija aptuveni 60, tas ir, 1/3 daļa no visiem mācītājiem.

Tomēr vēl 1930. gadā apmēram 60 latviešu draudzēm nebija savu mācītāju. Mācītāju darbu zināmā mērā kavēja draudžu teritoriju lielie apmēri un draudzei piederošo cilvēku lielais skaits. 1919. gadā tika nodibināta Latvijas iekšmisijas biedrība, kurai bija apmēram 20 nodaļas Rīgā un provincēs. Šī biedrība reizi divās nedēļās izdeva žurnālu «Kristīgais vadonis».

1924. gadā pēc Baznīcas Virsvaldes ierosinājuma nodibināja biedrību «Par ticību un baznīcu». 1925. gada Sinode ievēlēja mācītāju E. Stangi par jaunatnes darba pārzini, un 1933. gada beigās jau darbojās 75 jaunatnes pulciņi. Liela uzmanība tika pievērsta garīgajai rakstniecībai. 1922. gadā iznāca «Dziesmu grāmata», kurā bija apkopotas Kurzemes un Vidzemes dziesmas, 1924. gadā - profesora Vītola «Meldiju grāmata» un 1928. gadā - Latvijas ev. lut. Baznīcas «Agenda». Pirmā sprediķu grāmata neatkarīgās Latvijas laikā iznāca 1922. gadā ar nosaukumu «Tuvāk pie tevis, Dievs» māc. E. Berga redakcijā. Izplatīts bija arī laikraksts «Svētdienas Rīts» un «Jaunatnes draugs». Sekmīgu baznīcas dzīvi un attīstību pārtrauca II Pasaules karš un tam sekojošā komunistiskā okupācija Latvijā.

 

Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas satversme 

Rīgā, 1928. gadā 

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pēc II.Pasaules kara

Latvijas Baznīcas vēsture pēc Otrā Pasaules kara no vienas puses vēl joprojām ir dzīva aculiecinieku atmiņās, bet no otras puses tā ir tik pat kā nepētīta un zinātniskās publikācijās neaprakstīta.

Kad 1944. gadā Sarkanās Armijas daļas atkal tuvojās Latvijas robežām, vācu drošības iestāžu spiediena rezultātā Latviju nācās atstāt Latvijas evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapam Teodoram Grīnbergam un vairākiem virsvaldes locekļiem. Atceroties 1991. gadu un vēl jo vairāk “Baigo gadu”, bēgļu gaitās un trimdā devās apmēram 60% luterāņu mācītāju.

Vienīgie rakstveida vēsturiskie materiāli ir LU Teoloģijas fakultātes 1992. gada izdevumā "Ceļš" publicētais Sandras Ginteres un Ilmas Zālītes raksts "Ieskats Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas vēsturē pēc otrā pasaules kara", 1997. gadā angļu valodā publicētā somu teologa Jouko Talonen monogrāfija "Baznīca zem Staļinisma spiediena: Padomju Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas attīstība, status un aktivitātes no 1944-1950. gadam" (Jouko Talonen, Church Under the Pressure of Stalinism: The Development of the Status and Activities of the Soviet Latvian Evangelical-Lutheran Church in 1944-1950. Finland: Pohjois-Suoment Historiallinen Yhdistys, 1997) un 2005. gadā publicētā arhibīskapa emeritus Ērika Mestera grāmata "Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas vēsture (1944-1990)."

 1944. gada 27. septembrī dzimtenē palikušajam Latgales prāvestam Kārlim Irbem (1885.16.10-1966.02.11) tika uzticēta Baznīcas vadība.

Pagaidām pieejamajie vēsturiskie materiāli liecina, ka līdz ar Sarkanās Armijas ienākšanu Latvijā 1944. gadā Baznīcas dzīvi Latvijā kontrolēja un vadīja PSRS TKP Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais, kas bija pakļauts tieši PSRS TK (vēlāk - Ministru Padomei), nevis Latvijas valdībai. Kulta lietu pilnvarotais Voldemārs Jāņa dēls Šeškens saprata, ka nedrīkst pieļaut luterāņu baznīcas pastāvēšanu līdzšinējā veidā, bet pilnīgi likvidēt to arī nevar, jo iedzīvotāj vairākums ir luterāņi. Tāpēc tika veikti visi iespējamie pasākumi, lai Baznīcas darbību ierobežotu, traucētu, diskreditētu un garīdzniekus represētu.

Ja arī sākumā kādam, arī pašam Kārlim Irbem, likās, ka Baznīcai būs iespējams kaut daļēji saglabāt savas darbības neatkarību, tad līdz ar paša K. Irbes un citu aktīvāko garīdznieku arestiem un deportācijām šī ilūzija pazuda. Ministru padomei, Reliģisko kultu lietu padomei un tās pilnvarotajam, kā arī vietējām padomēm bija uzlikts par pienākumu darīt visu iespējamo, lai maksimāli sarežģītu draudžu un mācītāju dzīvi un darbu. Saskaņā ar padomju likumiem baznīcām tikai atņemti to īpašumi, ierobežotas tiesības, un faktiski vienīgā atļautā darbības forma bija svētdienas dievkalpojumi baznīcas ēkā.

Nākamais "pasākums" Baznīcas graušanai pēc Kārļa Irbes deportācijas bija likumīgās 1928. gada Baznīcas Satversmes mainīšana, T. Grīnberga atcelšana un cita arhibīskapa iecelšana, kas notika 1984. gadā saskaņā ar Sinodes lēmumu. Pašā Sinodē agrāko 500-600 cilvēku vietā drīkstēja piedalīties tikai 28 cilvēki - iecirkņu prāvesti un pa vienam lajam no prāvesta iecirkņa. Šajā Sinodē par arhibīskapu tika ievēlēts Gustavs Tūrs. Viņam sekoja divi ievēlēti, bet nekad nekonsekrēti (abi miruši neilgi pēc ievēlēšanas) arhibīskapi Pēteris Kleperis un Alberts Freijs, bet no 1969. gada līdz 1983. gadam Baznīcu vadīja arhibīskaps Jānis Matulis.

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā nonāca ļoti smagas izvēlēs priekšā, līdzīgi kā tas ir bijis visās komunisma pārņemtās valstīs - vai nu pretoties bezdievīgajam režīmam, zinot, ka rezultātā pret garīdzniekiem tiks vērstas represijas - nonāvēšana, cietums, izsūtījums, eventuāla baznīcu slēgšana un draudžu likvidēšana, ticīgo ļaužu iebaidīšana, vai arī mēģināt sadarboties, saglabāt Baznīcu un kaut daļējas iespējas sludināt Dieva vārdu un izdalīt sakramentus.

Ir jāpaiet ilgākam laika posmam un jānotiek rūpīgam pētniecības un atmiņu vākšanas darbam, lai būtu iespējams objektīvi izvērtēt cilvēku, Baznīcas vadības un garīdznieku darbu, kuri bija palikuši Latvijā un nonākuši šajā neapskaužamajā situācijā, kad padomju vara kontrolēja Baznīcu, kad nesadarboties ar pastāvošo varu nebija iespējams un kad šajā neiespējamajā situācijā Latvijas evaņģēliskā Baznīca tomēr dzīvoja un, kaut ļoti ierobežoti, tomēr darbojās.

Būtībā šis laika posms no 1944. līdz pat neatkarības atjaunošanai vai vismaz līdz Atmodas laikam Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vēsturē būtu raksturojams kā divu pretēju spēku, vēlmju un tendenču krustošanās un sadursmes lauks. No vienas puses pastāvēja padomju varas spiediens pret baznīcu ar mērķi tās darbību maksimāli ierobežot un apgrūtināt un eventuāli vispār likvidēt, no otras puses Baznīca izmisīgi centās visos iespējamos veidos izdzīvot, sevi saglabāt, uzturēt tautā dzīvu ticību, Evaņģēlija sludināšanu un kristīgu dzīvi. 

LELB SATVERSME

Apstiprināta LELB 18.Sinodē

Rīgā, 1996.gada 16.janvārī

Raksta autore: Sandra Gintere, Dr. theol.

Plašāk LELB likteņi Padomju laikā ir aplūkoti sekojošās publikācijās:

Sandra Gintere and Ilma Zālīte, "An Insight into the History of the Evangelical Lutheran Church of Latvia after World War II" Ceļš 1 (44), Rīga LU TF 1992, p. 97-106. Jouko Talonen, "Church Under the Pressure of Stalinism" (Helsinki, Historical Society of Northern Finland, 1997). Ēriks Mesters, "The History of the Evangelical Lutheran Church of Latvia (1944-1990)" (Rīga, Klints, 2005).


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .