LATBazīcas vēsture
Mālpils evaņģeliski luteriskās draudzes vēsture; LELB vēsture
Mālpils draudzes vēsture
Mālpils
baznīcas celtniecība ir iedalāma trīs vēsturiskos posmos, kas saistās ar
nozīmīgiem pārbūves darbiem: pirmais posms ir no 14. gadsimta līdz 1764. gadam,
otrais – no 1766. gada līdz Pirmajam pasaules karam, trešais – no 1923. gada
līdz mūsdienām.
Pirmais posms. Pirmās
baznīcas celtniecību parasti saista ar laiku, kad cēla blakus esošo viduslaiku
pili – pirms 1413. gada.
Interesanti, ka pēc arheologu ziņām, atrastās senlietas pie baznīcas ir
datējamas jau ar 14. gadsimtu. Rakstu avotos Mālpils draudze pirmo reizi minēta
1461. gadā, lai gan jau 1448. gadā kādā senā dokumentā Mālpilī minēta baznīcas
zeme.
Iespējamais pirmais drošais datējums, kas būtu
saistīts ar viduslaiku Mālpils baznīcas ēku, ir 1596.gads. Tas minēts uz baznīcas zvana, kas kara laikos bija
pazudis vai paslēpts Mergupes dzelmē. Līdz pat mūsdienām ap šo zvanu vijās
dažādas teikas. 2004. gadā to nejauši atrada Mergupes krastā netālu no
viduslaiku pilsdrupām. Mazais bronzas zvans šobrīd glabājas Turaidas muzejrezervātā.
Pirmais līdz
šim zināmais dokuments, kur pieminēta pie pils esošā Mālpils baznīca, ir 1601. gada arklu revīziju pārskati.
Vairākos 17. gadsimta pirmās puses dokumentos minēts, ka Mālpilī ir sena mūra
baznīca ar vecu salmu jumtu un mazu zvanu. Interesanti, ka Mālpils baznīcai
bija dots svēto apustuļu Sīmaņa un Jūdas
vārds, kas pieminēts 1624. gada dokumentos.
Līdz mūsdienām
ir saglabājušies vairāki senās baznīcas un tās apkārtnes zīmējumi, kas tapuši
17. gadsimtā. No tiem interesantākais ir 1692. gadā veiktais dievnama
uzmērījums (autors J. Ā. Ulrihs). Tajā attēlots
dievnama sānskats, un tā jumts bija klāts apaļiem kārniņiem. Baznīcai bija
divas ieejas – frontālā un sānu ieeja. Ēkai joprojām nebija torņa. Zvanu
tornis, kā redzams attēlā, atradās atsevišķi – blakus dievnamam. Baznīcas
pagalmā atradās soda stabs, tautā saukts arī par laisku. Pie šī staba vainīgo
pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra ar rīkstēm. Mālpils
kauna stabam roku dzelži bija piestiprināti pie šķērskoka, līdz ar to tam
piešķirot krustveida izskatu. Apkārt baznīcai atradās kapsēta tiem, kuri
nevarēja atļauties samaksāt par kapa vietu zem baznīcas dēļiem.
Līdz mūsdienām ir
daļēji saglabājies velvēts pagrabs jeb kripta zem baznīcas priekšaltāra daļas.
Šeit parasti apglabāja tos draudzes locekļus, kuri varēja atļauties samaksāt
zināmu naudas summu. Līdz šim saglabājušās kapu pieminekļu lauskas liecina, ka
altārdaļā apbedīja Mālpils muižkungus un mācītājus. To apstiprina arī senie
dokumenti. Piemēram, 1691. gada Mālpils baznīcas uzmērījums (autors J. H.
Kelčs) atspoguļo, ka baznīcas altārdaļā pa kreisi no altāra atradās Vibrokas un
Kniediņu muižas kungu ģimeņu kapa vietas, savukārt pa labi no altāra – Mālpils,
Buku un Akenstakas muižkungu dzimtas kapenes. Altāra priekšā tika glabāti
mācītāji. Pārējā draudzes daļā – turīgākie amatnieki un tirgotāji. Baznīcas
ārpusē aiz altārdaļas atradies kaulu kambaris.
Otrais posms. Laikā no
1764. līdz 1766. gadam uz vecajiem pamatiem uzcēla jaunu mūra baznīcu ar
lieliem, plašiem logiem, ar nelielu, bet greznu barokālu torni uz jumta, ar
pagarinātu altāra daļu un jaunu sakristeju. No iepriekšējās ēkas saglabāja
divas ieejas baznīcā. Vienlaikus ap baznīcu uzbūvēja jaunu laukakmeņu mūra sētu,
kuras atliekas vēl šodien redzamas. Dievnamā bija ierīkotas 450 sēdvietas.
Ir saglabājušies daži attēli, kuros redzams baznīcas barokālais stils – mācītāja
un novadpētnieka G. Bergmana zīmējums (tapis 1772. gadā), vēsturnieka un
novadpētnieka J. Kr. Broces divi zīmējumi (tapuši 1796. gadā), kā arī pāris 20.
gadsimta sākumā uzņemtās fotogrāfijas, kurā redzams, ka sānu ieeja baznīcā bija
jau aizmūrēta, tā vietā pilnībā izbūvējot logu, kā tas ir redzams šodien. Savukārt,
kādā citā fotogrāfijā, kas uzņemta 19. gadsimta beigās, var redzēt baznīcas
barokālo interjeru, kā arī, iespējams, Oto
Bērtiņa altārgleznu Augšāmcelšanās,
kas tapusi 1871. gadā. Diemžēl trūkst sīkāku ziņu par šo mākslas darbu.
Pirmā Pasaules kara laikā skaistā un greznā Mālpils baznīca cieta postošā ugunsgrēkā. Gāja bojā arī Oto Bērtiņa altārglezna un visas koka daļas, ka palikuši tikai sienas mūri.
Trešais posms. 1923. gadā sāka nodegušās Mālpils baznīcas atjaunošanas darbus pēc arhitekta Paula Kundziņa izstrādātā projekta par 300 000 Ls. Diemžēl arhitekts neņēma vērā iepriekšējo barokālo baznīcas stilu. Dievnama atjaunošanas darbus pabeidza 1924. gadā nacionālā romantisma stilā, kas bija raksturīgi tālaika Latvijas arhitektūrā. 1932. gada 27. janvārī Pieminekļu valde pieņēma lēmumu iekļaut Mālpils baznīcu Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Vēl šodien Mālpils baznīca ir valsts nozīmes aizsargājamais arhitektūras piemineklis ar valsts aizsardzības numuru 8488.
1928. gada 16. decembrī iesvētīja šodien redzamās ērģeles. Tās ir raksturīgs sava laika instruments ar nacionālā romantisma iezīmēm. Ērģeles ir unikālas ar to, ka tās ir lielākās un pēdējās meistara Kaspars Skerstena būvētās ērģeles. Ir zināms, ka jau 1770. gadā vietējie muižnieki apspriedās par mazu pārnēsājamu ērģeļu jeb harmonija iegādāšanos dievkalpojuma vajadzībām, līdz beidzot 1776. gadā viņi nopirka harmoniju. 1930. gada 7. septembrī mākslinieks Oto Skulme uzdāvināja Mālpils baznīcai savu Ģerķēnu mājās gleznoto altārgleznu Kristus ērkšķu vainagā. 1932. gadā Rīgā J.K. Švenna zvanu lietuvē pārlēja 1874. gadā lieto bronzas zvanu, kas atrodas Mālpils baznīcas zvanu tornī. Uz tā ir uzraksts: Kad Jūs viņa balsi dzirdēsiet, neapcietiniet savas sirdis. (Ps.95:7,8). Zvans vēl šodien aicina apkārtējos ļaudis uz dievkalpojumiem.
Laikā no 1968. līdz 1976. gadam baznīca tika
regulāri postīta. Cieta arī ērģeles. Bet 80. gados nezināmi cilvēki nozaga O.
Skulmes altārgleznu. Laimīgā kārtā 2003. gadā kāds nejaušs daiļdarba atradējs
piedāvāja māksliniecei Džemmai Skulmei atpirkt tēva gleznoto darbu. Māksliniece
darbu iegādājās. Ar sponsoru palīdzību glezna tika restaurēta, un tagad tā
atrodas Skulmju dzimtas īpašumā.
1984. gadā vietējie iedzīvotāji veica vispārējus Mālpils
baznīcas labiekārtošanas un remonta darbus, zinoši speciālisti rūpīgi atjaunoja
ērģeles. 1990. gada 8. decembra
dievkalpojumā iesvētīja trešo Mālpils baznīcas altāra gleznu – mākslinieces Ritas Valneres gleznu Kristus – svētītājs, kas ir mākslinieces dāvinājums Mālpils
baznīcai. Kopš 2004. gada Lieldienām Mālpils
baznīca var lepoties ar vēl kādu mākslas darbu – ar vietējās mākslinieces Māras Ārentes darinātajām logu vitrāžām, kas priecīgi ienes košu
krāsu akcentu pieticīgajā baznīcas interjerā.
2008. gadā uzsākts plānveidīgs darbs pie vispārējas Mālpils baznīcas atjaunošanas un tas turpinās arī šodien.
Rakstā izmantoti fragmenti no Ievas Paulovičas pētījuma „Mālpils baznīcas vēsture''
LELB Vēsture
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vēsture no sākuma līdz
mūsdienām
Latvijas Baznīcas vēsture ir daļa no
pasaules Baznīcas vēstures un ataino latviešu tautas gaitas un notikumus, kas
nesaraujami saistīti ar kristīgās Baznīcas lomu Latvijas vēsturē.
Latvijas Baznīcas vēstures pirmsākumi
Laikā, kad tagadējās Latvijas teritoriju
sasniedza kristietības vēstneši, to apdzīvoja dažādas ciltis, kas runāja
dažādās valodās - kurši, zemgali, sēļi, latgaļi un līvi. Pirmo
reizi ar kristīgo ticību šīs tautas saskārās aptuveni 9.-10.
gadsimtā: rietumos - no Skandināvijas, austrumos - no Krievijas.
Pēc vācu kanoniķa un annālista Brēmenes
Ādama (miris 1076. gadā) liecībām mēģinājumi ieviest kristietību
Baltijā aizsākās jau 11. gs., kad īsi pirms 1070. gada Kurzemē pēc Dānijas
karaļa pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca.
1070. gads
Pēc vācu kanoniķa un annālista Brēmenes
Ādama (miris 1076. gadā) liecībām zināmi mēģinājumi ieviest kristietību Baltijā
sākušies jau 11. gs., kad īsi pirms 1070. gada Kurzemē pēc Dānijas karaļa
pamudinājuma tika uzcelta pirmā koka baznīca.
1180. gads
12. gs. sākumā - laikā, kad Livonijā
ieradās vācieši, Latvijas austrumos jau kopš 11. gs. bija pazīstama krievu
pareizticīgā baznīca. Šajā laikā pie pareizticības turējās Tālavas apgabals,
iespējams, arī Jersika un Koknese. Tomēr īsta vietējo cilšu pievēršana
kristīgajai ticībai sākās pēc tam, kad pie Daugavas lībiešiem ap 1188.gadu
ieradās Zēgebergas klostera kanoniķis Meinards. Meinards ieguva lībiešu
uzticību un kanoniskas pilnvaras, un 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs
II iesvētīja viņu par pirmo Livonijas bīskapu. Meinards mira 1196. gadā, un
viņu apbedīja paša uzceltajā Ikšķiles baznīcā. 1288. gadā viņa mirstīgās
atliekas tika pārapbedītas Rīgas Domā.
1187. gads
Viens no tuvākajiem bīskapa Meinarda
līdzgaitniekiem bija cisterciešu mūks Teodorihs, kurš, iespējams, ieradās
Livonijā jau 1187. gadā un sāka sludināt un kristīt lībiešu vidū Turaidā
(Toreida). 1193. un 1196. gadā Teodorihs kopā ar Meinardu bija Romā, lai no pāvesta
Celestina saņemtu apstiprinājumu, ka tiem, kas dodas uz Livoniju, līdzi tiek
dots krusta apzīmējums un garīdzniecība, kas palīdzētu sludināt un kristīt.
Iespējams, Teodoriha pirmo nokristīto lībiešu vidū ir arī Kaupo, kuram bijusi
ļoti nozīmīga loma savas tautas pievēršanā kristietībai.
Hronikā viņš raksturots kā ļoti cienījams cilvēks, kā lībiešu vadonis
- pirmais starp pirmajiem (primus
ex primorum). Kaupo stāvoklim un viņa acīmredzami dziļajai ticībai
bija liela ietekme uz viņa lībiešu cilts brāļiem.
1199. gads
Plašāka kristianizācija Latvijā notika
tikai 13. gadsimtā, kad šeit ieradās vācu misionāri, tirgotāji un krusta
karotāji. Tajā laikā Latvijā niecīgo rakstisko ziņu dēļ valdīja grūti
rekonstruējamā pirmatnējā dabas reliģija. 1199. gada bullā pāvests Innocents
III pasludināja Krusta karu pret Baltijas pagānu tautām.
1203. gads
1203. gadā Teodorihs kopā ar Kaupo devās
uz Romu, kur pāvests Innocents III kā īpašas labvēlības zīmi dāvināja Kaupo 100
zelta gabalus. 1217. gadā Kaupo kā patiess kristietis krita cīņās ar
pagāniskajiem igauņiem. Viņš tika smagi ievainots ar šķēpu, saņēma Svēto
vakarēdienu, novēlēja savu mantu Livonijas baznīcām. Pēc nāves viņa mirstīgas
atliekas tika apbedītas Kubezelē.
Latvijas otrais bīskaps Bertolds savā
amatā atradās tikai 2 gadus. 1198. gadā viņš krita kaujā ar lībiešiem pie
Rīgas.
Trešais Livonijas bīskaps Alberts no
Brēmenes tika iesvētīts 1199. gadā. Bīskapa Alberta atbalstam kalpoja arī
pāvesta Innocenta III 1199. gada bulla. Uz tās pamata viņš savāca krustnešus un
1200. gadā ar 23 kuģiem iebrauca Daugavas grīvā. Pēc vairākām sadursmēm ar
lībiešiem tika panākts miers, un 1201. gadā bīskaps Alberts sāka celt Rīgas
pilsētu, bet 1211. gadā - Svētas Māras (Doma) baznīcu kā bīskapa katedrāli. Lai
nodrošinātu aizsardzību Livonijas Baznīcai, Alberts nodibināja Zobenbrāļu
ordeni (Fratres militiae Christi),
kam bija Templiešu regula un tērps - balts apmetnis ar sarkanu krustu. 1205.
gadā Daugavgrīvā tika nodibināts pirmais klosteris - cisterciešu klosteris uz
Sv. Nikolaja kalna. Lībiešu un latgaļu vidū dedzīgi darbojās Alberta
līdzatvestie misionāri Alebrands, Aleksandrs un Indriķis (Heinrihs). Alberta
valdīšanas devītajā gadā bija kristīti visi lībieši un daļa latgaļu.
Kristianizētā un iekarotā Livonija bija tiešs pāvestu īpašums, īpaši novēlēts
Sv. Marijai, tāpēc nereti tā tika saukta par Māras zemi.
Kopumā Latvijas kristianizācija ar
viduslaikiem raksturīgajām metodēm «karš - kristība - miers» norisinājās
apmēram 100 gadu ilgā laika periodā. Cilšu pievienošanos savai valstij Alberts
panāca, slēdzot padošanās līgumus ar cilšu kungiem un vecajiem. Līgumu
neatņemama sastāvdaļa bija prasība pieņemt kristietību.
1206. gadā tika kristīti Idumejas
lībieši, 1207. gadā - sēļi, 1208. gadā - imerieši, 1229.-1230. gadā - kurši.
Katolicismā pārgāja arī pareizticīgās zemes - 1207. gadā Koknese, 1209. gadā
Jersika, 1214. gadā Tālava. Pēdējie tika kristīti un pakļauti zemgaļi - tikai
pašās 13. gs. beigās.
Lai gan pāvesti vairākkārt atgādināja
ordenim un bīskapiem, lai tie gādā par to, lai jaunkristītie netiktu pārāk
apspiesti un kalpināti, tomēr lielais naids pret svešzemju ienācējiem radās
tieši ekonomisko spaidu dēļ, kuri tautas apziņā tika sasaistīti ar kristietību.
Kristianizējot un pakļaujot Latviju,
tika izmantotas vietējās paražas, piemēram, senajās svētvietās uzceļot kapelas
vai baznīcas. Dabas un mājas garu funkcijas pārnesa uz kristīgajiem svētajiem
un eņģeļiem. Ģimenes godus pakļāva kristīgiem aktiem: kristībai, laulībai,
apstāvēšanai. Gadskārtējos svētkus piesaistīja kristīgās Baznīcas gada ritumam
un kalendāra svētkiem.
Katoļu laiki Latvijā (13.-17. gs.)
Dibinot draudzes Livonijā, vācieši,
domājams, turējās pie jau pastāvošo teritoriālo vienību - provinču principa.
Tādēļ draudžu skaits 13. un 17. gs. nevarētu būt īpaši atšķirīgs. Jaunu draudžu
rašanos un baznīcu celšanu veicināja vienas provinces sadalīšanās vairākos lēņa
apgabalos. Livonijas teritorijā 13.-15. gs. izveidojās Rīgas virsbīskapija,
kurai bija pakārtotas 40 draudzes, Kurzemes bīskapija ar 30 draudzēm un Tērbatas
bīskapija, kurā bez Igauņu zemēm, ietilpa Rūjiena, Trikāta un Valka.
Katra draudze cēla baznīcu, kurā kalpoja
mācītājs un kurā tika izdalīti Sakramenti. Baznīckungus iecēla bīskaps, bet
tiesības izraudzīt kandidātus bija zemes īpašniekam - patronam. Laju līdzdalību
baznīcu pārvaldē ierobežoja provizoru tiesības, tas ir, tiesības pārzināt
saimnieciskos jautājumus, vākt ziedojumus u.c.
Bīskapu katedrālēs (Rīga un Piltene)
darbojās Domkapituli, kuru locekļiem bija piešķirtas «prebendas» arī citās
baznīcas. Piemēram, jaunākie Rīgas domkungi bija priesteri Rīgas Pētera un
Jēkaba baznīcās u.c. Bez priesteriem baznīcas garīgajā darbā jau agri tika
aicināti arī reliģisko ordeņu locekļi. Baltijā darbojās cisterciešu, dominikāņu
un franciskāņu mūki. Jautājums par latviešiem garīdznieku vidū ir pilnībā
atklāts, jo attiecībā uz šo jautājumu trūkst rakstisku ziņu.
Jādomā, ka katoļu Baznīcas oficiālais
kults - dievkalpojumu noturēšana, sakramentu izdalīšana - visumā ir ticis
kārtīgi izpildīts. Dominikāņi un franciskāņi bija pazīstami kā sprediķotāji
nevācu valodā zemnieku sētās. Par lauku iedzīvotāju attieksmi pret kristīgo
Baznīcu un ticību trūkst tiešu ziņu. Liecībās, kas nodotas prāvās bīskapa un
ordeņa starpā, vairākkārt uzsvērts, ka šejienes kristītie ne ticībā, ne tikumos
neesot līdzīgi īstiem ticīgajiem un viņu ticība ir ļoti nedroša. Oficiālajos
baznīcas dokumentos līdz pat 16. gadsimtam latviešus dēvē par neofītiem, t.i.,
jauniem draudzes locekļiem.
Domājams, viduslaikos priesteriem bija
jācīnās pret kristības nomazgāšanu, iesvētību atstāšanu uz dzīves beigām,
pret t.s. Dieva tiesu ar nokaitētu dzelzi, pret zīlēšanu, pareģošanu, buršanu,
mirušo apbedīšanu senču kapenēs, pret veļu mielošanu. Baznīcas dzīvē aktīvāk
iesaistījās pilsētās, īpaši garīgās dzīves centrā - Rīgā - dzīvojošie
latvieši - amatnieki arodnieki un mājkalpotāji. Viduslaiku beigās apmēram 1/3
daļa Rīgas iedzīvotāju bija nevācieši, tas ir, 2-3 tūkstoši cilvēku. Viņu
piederība cunftēm un citām amatnieku brālībām nesa līdzi zināmu aktivitāti
kulta un ārējā reliģiozitātē. Alus nesēju brālība ap 15. gs. vidu nodibināja
savu altāri Jānim Kristītājam Jēkaba baznīcā, krāvēju brālība - savu altāri
Pētera baznīcā. Viduslaikos arī izveidojās latviešu katoļu Baznīcas
terminoloģija, kas galvenokārt balstīta uz oficiāli lietoto viduslejas vācu
valodu, kas savukārt sakņojās latīņu valodā.
Reformācijas laikmets Latvijā
Pateicoties ciešajiem sakariem ar
Vāciju, Reformācijas kustība Latvijā izplatījās jau drīz pēc tās sākumiem
Vācijā. Reformācijas kustības priekšgalā bija Rīga, Tērbata, Tallina, un
faktiski tikai pilsētas kļuva pa īstam evaņģēliskas, kamēr laukus, kuros pamatā
dzīvoja latvieši, reformācija skāra visai maz. Reformācijai Livonijā bija
izteikti politisks raksturs, jo kārtas - bruņinieki un namnieki - tiecās pēc
neatkarības no zemes kungiem - virsbīskapa, bīskapa, ordeņa, un tā kā pēdējie
reprezentēja katoļu baznīcu, tad bija opozīcija arī tai. Aktīvi
katolicisma kritizētāji bija teologi, kas piederēja jaunajai humānistu skolai. Par
izcilākajiem Livonijas reformācijas teologiem un vadoņiem kļuva Andrejs Knopke
un Silvestrs Tegetmeijers. A. Knopke, uzturēdamies Vācijā, bija iepazinies ar
Lutera reformācijas rakstiem un 1521. gadā atgriezās Rīgā ar Melanhtona
rekomendācijas vēstuli. 1522. gadā Rīgas rāte A. Knopki iecēla par mācītāju
Pētera baznīcā, bet S.Tegetmeijeru - Jēkaba baznīcā, tādējādi ignorēdama
bīskapa tiesības un nostādamās reformācijas pusē.
1525. gada ordeņa mestrs Valters fon
Pletenbergs apstiprināja privilēģiju Rīgai saglabāt Reformācijas ticību.
1539. gadā Rīga nodibināja sakarus ar Šmalkaldes savienību. 1554. gadā Livonijā
tika pasludinātas tiesības katram turēties pie savas reliģijas, bet drīz pēc
tam 1561. gadā pienāca Livonijas valsts politiskās vienotības gals. Kurzeme
kļuva par hercogisti, kas bija nomināli atkarīga no Polijas, Vidzeme - nonāca
Polijas un Zviedrijas īpašumā, līdz 1759. gadā visa Latvijas teritorija tika
iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
Reformācijas laikā Rīgas pilsētas valdē
garīgo lietu kārtošanu sāka uzticēt garīdzniekiem vai personām no sava vidus,
liekot pamatus Konsistorijas iekārtai un superintendentu amatam. 1577. gadā
tika nodibināta Rīgas Konsistorija. Mācītājus sākumā ordinēja Vitenbergā un
Rostokā, vēlāk arī Rīgā. Reformācija ārpus Rīgas nonāca arī Koknesē,
Valmierā, Cēsīs, Limbažos. No 1526. gada Reformācija no Prūsijas izplatījās
Kurzemē. 1530. gadā evaņģēliskie mācītāji tika iecelti Bauskā un Tukumā.
Pirmā latviešu lauku draudze, domājams,
tika dibināta Rīgas patronominālajā apgabalā. Citās pilsētās un laukos notika
tikai atsevišķiem latviešu dievkalpojumi. Aktīvu latviešu līdzdalība
Reformācijā bija vērojama tikai Rīgā. Jau 16. gs. 20. gados
evaņģēliskos dievkalpojumus latviešiem sāka noturēt Pētera, Jēkaba un Jura
patversmēs. 1527. gadā nodibināja pirmo latviešu evaņģēlisko draudzi pie Jēkaba
baznīcas, bet, kad šo baznīcu 1582. gadā atdeva jezuītiem, latviešu draudzei
ierādīja Sv. Jāņa baznīcu, kura pēc dominikāņu padzīšanas bija lietota
profāniem mērķiem.
Pirmie latviešu draudzes virsmācītāji
bija Lorencs fon Šedens (1524.-1534.) Johans Eks (1534.-1552.), Toms Meiers
(1532.-1566.), Matis Tredops (1566.-1571.), Gerhards fon Broks (1571.-1590.).
Viņiem palīdzēja mācītāji, kas vienlaikus bija arī izcili Reformācijas
darbinieki un latviešu rakstniecības pamatlicēji - Ramms (Ramme) un
palīgmācītājs J. Rivijs. Ramma latviski sacerētā dziesma 1530. gadā «Desmit
Dieva baušļi» ir pirmā latviešu valodā sacerētā evaņģēliskā dziesma. Vēlāk
dziesmas, kolektes rakstīja arī Eks un Šedens, kuri arī tulkoja latviski evaņģēlijus,
episteles, katehismu.
1537. gadā Eks jau bija sastādījis
latviešu agendas paraugu. Šī agenda tika lietota arī ārpus Rīgas. No 16.
gadsimta ir saglabājies Tēvreizes tulkojums latviešu valodā un ir pamats domāt,
ka jau 1560. gadā latviešu valodā ticis iespiests «Mazais katehisms». 1615.
gadā Rīgā izdeva pirmo latviešu evaņģēlisko «Dziesmu grāmatu» ar 146 dziesmām.
Reformācijas laikā šī kustība latviešu zemniekus neskāra gandrīz nemaz.
Vienīgās ziņas par latviešu luterāņu mācītāja amata kandidātu ir par I.
Kuli Alojā. Tikai pēc 40 gadiem, 1575. gadā, minētas ziņas par Johanu Zonni,
kurš tika uzaicināts kalpot par mācītāju Bērzaunē.
Luterisko zemes baznīcu veidošanās
Latvijā iesākās tikai 1561. gadā pēc Livonijas valsts bojāejas un tās
teritorijas sadalīšanas. Kurzeme un Zemgale, apvienotas Kurzemes hercogistē,
gāja vienu ceļu, Vidzeme nonāca zviedru virskundzībā, un Latgale tika
pievienota Polijai-Lietuvai. Kurzemes un Zemgales zemes baznīcas nodibināšana
ir Kurzemes pirmā hercoga (kurš arī bija pēdējais ordeņa mestrs) Gotharda
Ketlera darbs. 1567. gadā landtāgs izsludināja hercoga lēmumu nodibināt
baznīcas draudzes 70 vietās (27 vietas Zemgalē un 43 vietās Kurzemē), atjaunot
un celt jaunas baznīcu ēkas, dibināt skolas un nabagmājas. Pie katras baznīcas
bija jāceļ mācītāja muiža. Katram saimniekam noteica nodevas par labu baznīcai,
un muižnieku pienākums bija šīs nodevas savākt un kopā ar savu devumu nodot tās
mācītājam. 1570. gadā izdeva «Kurzemes baznīcas likumus», kuri noteica Baznīcas
Satversmi un tiesisko stāvokli, disciplīnu, dievkalpojumu kārtību. Augstākais
Baznīcas pārvaldes orgāns bija hercoga iecelta Konsistorija ar valsts kancleru
un Jelgavas superintendentu priekšgalā.
Vidzemes luteriskā baznīca 17. gs. bija
pakļauta zviedru virsvaldības ietekmei. Zviedrijas karalis Gustavs Adolfs 1621.
gadā izdeva ģenerālprivilēģiju, kura apsolīja turēties pie Augsburgas Ticības
Apliecības, rūpēties par baznīcu, skolu, slimnīcu un nabagmāju uzturēšanu.
Baznīcas jurisdikcija sākotnēji tika uzticēta Rīgas pilsētas Konsistorijai.
1622. gadā Gustavs Adolfs iecēla Pētera baznīcas virsmācītāju Hermani Samsonu
par ģenerālsuperintendentu ar gandrīz neierobežotām pilnvarām. 17. gs. 30-tajos
gados konsistoriālo iekārtu nodibināja visā Vidzemē. 1686. gadā Vidzemē ieveda
Zviedrijas Baznīcas likumus. Tajos vērā tika ņemtas arī zemnieku
intereses. Vizitācijas paredzēja arī zemnieku pārstāvju (tie bija «trīs vecāki
zemnieki»), uzklausīšanu, bet vēlāk zemnieki arī kļūst par pērminderiem un
draudžu priekšniekiem. Latgalē, kura nonāca Polijas virskundzībā, 16.-17. gs.
noritēja plaša rekatolizācija, un luterāņu draudžu tur nebija.
Baznīcas un ticības dzīve Kurzemē un
Vidzemē (19.-20. gs.)
Kopš Latvijas iekļaušanas Krievijas
sastāvā 1795. gadā Kurzemes un Vidzemes guberņās luterāņu baznīcas bija
pakļautas katra savai provinces Konsistorijai - pastāvēja Kurzemes, Vidzemes un
Rīgas Konsistorijas, kā arī atšķirīgas tradīcijas, dziesmas u.c. Baznīcas
Satversme pamatojās uz 1832. gada likumu par evaņģēliski luteriskajām baznīcām
Krievijā. Konsistorijas prezidentu iecēla ķeizars no diviem muižniecības
izredzētiem kandidātiem. Līdzīgi iecēla arī garīgo viceprezidentu no mācītāju
vidus, un 2 laicīgos asesorus iecēla no četriem muižniecības izredzētiem
kandidātiem.
1834. gadā tika izdota agenda latviešu
valodā. Šī agenda bija kopīga visā Krievijā. Katoļu un pareizticīgo
baznīcas Latvijā 19. gs. sākumā bija nelielas un maz jūtamas. Pāriešana
pareizticībā zināmā veidā saistāma arī ar Brāļu draudžu kustību Vidzemē. 19.
gs. konfesionālais luterisms sāka aktīvāk iestāties pret Brāļu draudzēm. Ar 1834.
gadu Brāļu saieti tika ierobežoti. Tas satrauca zemniekus, īpaši dēļ
ekonomiskajiem spaidiem.
Glābiņa meklētāji 1841. gadā devās uz
Rīgu un nonāca pie pareizticīgo vikārbīskapa Irinarha, kas vedināja
ļaudis pāriet pareizticībā. Muižniekiem tomēr izdevās panākt viņa
atcelšanu un pārtraukt cilvēku pāriešanu pareizticībā. 1845. gadā pats Brāļu
draudzes vadītājs D. Balodis kopā ar apmēram simts citiem savas draudzes
locekļiem pārgāja pareizticībā. Balodi pašu iesvētīja par priesteri. Viņš
savas darbības laikā pārvilināja pareizticībā aptuveni 10000 zemnieku.
Pareizticības sludinātāji darbojās arī
citās Latvijas vietās: Rīgā un Cēsīs. 1850. gadā nodibinājās Rīgas pareizticīgo
eparhija. Pareizticības propaganda bija vēlākās pārkrievošanas politikas
sākums. 1855. gadā iznāca rīkojums «nesaudzīgi vajāt pārkāpumus pret
pareizticību». Tomēr visspēcīgāk pārkrievošana bija jūtama skolās, kurām 1855.
gadā atcēla luterāņu Baznīcas uzraudzību un piešķīra jaunas programmas.
Pāriešana pareizticībā uz kādu laiku apturēja Brāļu draudžu vajāšanu, bet
1852.-1953. gadā tā atsākās no jauna.
Savukārt Kurzemē 19. gadsimta 50-tajos
gados iesākās baptistu kustība, pret kuru asi vērsās Kurzemes Konsistorija.
1897. gadā Lejaskurzemē bija 90 baptistu draudžu ar 6500 draudžu locekļiem.
19. gadsimtā Latvijā gandrīz katrās
zemnieku mājās bija garīgi raksti - Bībele un Dziesmu grāmata. Mājas
svētbrīži svētvakaros un svētrītos, bērnu kristīga audzināšana, ģimeņu kopīga
iešana uz baznīcu svētdienās bija pierasta lieta. Līdz ar latviešu ekonomiskā
stāvokļa uzlabošanos un izglītības līmeņa celšanos modās arī nacionālā
pašapziņa un cīņa pret valdošo vācu virsslāni. Daļa vācu virsslāņa izglītoto
latviešu pārvācošanos uzskatīja par normālu parādību. Arī daļa latviešu, kā,
piemēram, J. Neikens loloja cerību, ka nākamajā (20. gs.) izzudīs visas
nacionālās pretišķības un izveidosies viena evaņģēliska tauta un Baznīca.
Turpretim topošā latviešu inteliģence
aicināja latviešu zemniekus gādāt par savu tēvu valodu un censties iekļūt
augstākajās kārtās, arī mācītājos. Baznīcas likumu noteikums, ka nevar pieņemt
mācītāju pret draudzes gribu, domājams, pavēra šai iespējai ceļu. Tomēr vācu
baroni, konventi un konsistorijas negribēja šīs pārmaiņas pieļaut. Tas deva
iespēju latviešu sociāldemokrātiem un strādnieku kustībai sevišķi asi un ar
naidu uzstāties pret Baznīcu un reliģiju. Par viņu panākumiem liecināja 1905.
gada revolūcijas laika «baznīcu demonstrācijas» un grautiņi, uzbrukumi
mācītājiem.
Par latviešu evaņģēliski luteriskās
Baznīcas veidošanu var runāt tikai, sākot ar I Pasaules karu, kad varēja
turpināties 19. gadsimta 70-tajos gados iesākusies reformu prasību kustība.
1916. gadā Valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis izgādāja atļauju latviešu
mācītāju sapulcei Pēterburgā. Šī sapulce notika 1916. gada 9.-10. martā, un
tajā piedalījās 28 mācītāji, abi domnieki un zvērināti advokāti A. Sterste un
J. Čakste. Mācītājs A. Jende referēja par patronātu un draudžu pašvaldību, K.
Kundziņš jun. par teoloģisko izglītību, N. Ozolinš par draudžu sastāvu un vēlamo
Konsistoriju un Sinožu iekārtu. Tika pieņemti daudzi svarīgi lēmumi, tostarp
par draudžu sadalīšanu pēc tautībām, par sinodāli konsistoriālu iekārtu, par
draudžu pašvaldību, par Teoloģijas fakultātes atvēršanas nepieciešamību
universitātē.
1917. gadā no 31. maija līdz 1. jūnijam
30 latviešu mācītāji sanāca uz apspriedi Cēsīs. Šajā sanāksmē izskanēja prasība
pēc «tautas baznīcas ar patiesu sirdsapziņas svabadību». Jau iepriekš K.
Sanders un K. Irbe sen. bija iesnieguši Krievijas valdībai lūgumu atļaut izveidot
Latvijas ev. lut. pagaidu Konsistoriju, kuras uzdevums būtu dibināt un aprūpēt
latviešu bēgļu draudzes. Pagaidu Konsistoriju izveidoja 1917. gada 18. jūnijā,
K. Irbi sen. ieceļot par prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām, bet
mācītāju T. Grinbergu - par garīgo asesoru (vēlāko arhibīskapu). Tika iecelti
arī divi laicīgie asesori. Diemžēl vācu okupācija un boļševiku revolūcija
pārtrauca veiksmīgo Ģenerālsinodes sagatavošanas darbu.
Latvijas evaņģēliski luteriskā
Baznīca starpkaru periodā (1918.-1940. g.)
Latvijas valsts dibināšana bija pamats
un iemesls pārkārtojumiem latviešu Baznīcā un tās garīgajā dzīvē. 1919. gadā
Latvijas valsts robežās bija 194 luterāņu draudzes, no tām - 20 atsevišķas vācu
draudzes (9 no tām - Rīgā). Pie visām draudzēm pastāvēja vācu dievgalda kopas.
Konsistoriju darbs bija dezorganizēts, baznīcas izpostītas, trūka mācītāju.
Piemēram, Vidzemē no 1914. gadā amatā esošajiem 93 mācītājiem palikuši bija
vairs tikai 53 (19 - boļševiku nošauti, 9 atstājuši draudzes, citi miruši),
Kurzemē un Zemgalē no 103 mācītājiem bija palikuši 54.
1919. gadā stājās spēkā pagaidu
noteikumi par latviešu luterāņu draudžu pārvaldi. Pēc pirmajām draudžu
pašvaldību vēlēšanām radīja jauktas Sinodes, kuras ar mācītāju un draudžu
pārstāvju dalību pirmo reizi sasauca 1920. gadā.
1922. gadā tika vēlēta Baznīcas
Virsvalde. Tā savukārt ievēlēja tikko izraudzīto Baznīcas Virsvaldes prezidentu
Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapu un viceprezidentu P. Pelchavu
par vācu draudžu bīskapu Latvijā. 1922. gada 16. jūlijā Zviedrijas arhibīskaps
N. Sederblums ieveda viņus bīskapu amatos. 1932. gadā Sinode nolēma pārdēvēt
Latvijas ev. lut. Baznīcas galvu par arhibīskapu, un par tādu ievēlēja T.
Grinbergu. Sinodes noraidīja priekšlikumus līdzās arhibīskapam iecelt vēl
vienu vai vairākus palīgbīskapus.
1928. gada 28. novembrī Latvijas
Baznīcas Satversme stājās spēkā. Satversmi ievadīja īpaša preambula, kurā
tika norādīts, ka Baznīcas dzīves un mācības vienīgais pamats ir Svētie Raksti,
un Ticības Apliecību raksti ir to paskaidrojums. Satversme nosacīja, ka Sinode
ir Latvijas ev. lut. Baznīcas gribas izteicēja un augstākā likumdošanas un
pārraudzības iestāde. Arhibīskaps ir Baznīcas garīgais vadītājs. Draudzēs
darbojas uz 3 gadiem ievēlēta padome un tās iecelta valde.
1923. gadā likums par katedrāļu
piešķiršanu nodeva Jēkaba baznīcu kā katedrāli Rīgas katoļu arhibīskapa rīcībā,
un Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskapam piešķīra «lietošanas tiesības uz
Rīgas Doma baznīcu līdz ar pie tās piederošām ēkām un laukumiem». Latvijas
valsts izdarītās agrārās reformas rezultātā tika atsavinātas Baznīcai un
mācītājmuižām piederošās zemes, atstājot katrai lauku draudzei tikai 50 ha
zemes, un muižas un pagasti atbrīvoti no nodevām par labu draudzēm.
Mācītāju sagatavošanai LR nodibināja LU
Teoloģijas fakultāti, kas līdz 1934. gadam izskoloja vairāk nekā 100
teologus, no kuriem līdz 1933. gadam mācītāja amatā stājās 64 mācītāji
latviešu un 11 vācu draudzēs. Mācītāju trūkuma dēļ par mācītājiem
nereti iecēla arī personas bez akadēmiskās izglītības. Viņus pēc īpašas
programmas no 1923.-1931. gadam sagatavoja un pārbaudīja speciāls Teoloģijas
Institūts, kas darbojās Baznīcas Virsvaldes pārraudzībā. Šos cilvēkus
ordinēja par palīgmācītājiem, bet pēc 5 gadu sekmīga darba viņi ieguva pilnas
mācītāju tiesības. Šādi mācītāji Latvijā bija aptuveni 60, tas ir, 1/3 daļa no
visiem mācītājiem.
Tomēr vēl 1930. gadā apmēram 60 latviešu
draudzēm nebija savu mācītāju. Mācītāju darbu zināmā mērā kavēja draudžu
teritoriju lielie apmēri un draudzei piederošo cilvēku lielais skaits. 1919.
gadā tika nodibināta Latvijas iekšmisijas biedrība, kurai bija apmēram 20
nodaļas Rīgā un provincēs. Šī biedrība reizi divās nedēļās izdeva žurnālu
«Kristīgais vadonis».
1924. gadā pēc Baznīcas Virsvaldes ierosinājuma
nodibināja biedrību «Par ticību un baznīcu». 1925. gada Sinode ievēlēja
mācītāju E. Stangi par jaunatnes darba pārzini, un 1933. gada beigās jau
darbojās 75 jaunatnes pulciņi. Liela uzmanība tika pievērsta garīgajai
rakstniecībai. 1922. gadā iznāca «Dziesmu grāmata», kurā bija apkopotas
Kurzemes un Vidzemes dziesmas, 1924. gadā - profesora Vītola «Meldiju grāmata»
un 1928. gadā - Latvijas ev. lut. Baznīcas «Agenda». Pirmā sprediķu grāmata
neatkarīgās Latvijas laikā iznāca 1922. gadā ar nosaukumu «Tuvāk pie
tevis, Dievs» māc. E. Berga redakcijā. Izplatīts bija arī laikraksts
«Svētdienas Rīts» un «Jaunatnes draugs». Sekmīgu baznīcas dzīvi un attīstību
pārtrauca II Pasaules karš un tam sekojošā komunistiskā okupācija Latvijā.
Latvijas Evanģēliski Luteriskās
Baznīcas satversme
Rīgā, 1928. gadā
Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca
pēc II.Pasaules kara
Latvijas Baznīcas vēsture pēc Otrā
Pasaules kara no vienas puses vēl joprojām ir dzīva aculiecinieku atmiņās, bet
no otras puses tā ir tik pat kā nepētīta un zinātniskās publikācijās
neaprakstīta.
Kad 1944. gadā Sarkanās Armijas daļas
atkal tuvojās Latvijas robežām, vācu drošības iestāžu spiediena rezultātā
Latviju nācās atstāt Latvijas evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapam
Teodoram Grīnbergam un vairākiem virsvaldes locekļiem. Atceroties 1991. gadu un
vēl jo vairāk “Baigo gadu”, bēgļu gaitās un trimdā devās apmēram 60% luterāņu
mācītāju.
Vienīgie rakstveida vēsturiskie
materiāli ir LU Teoloģijas fakultātes 1992. gada izdevumā "Ceļš"
publicētais Sandras Ginteres un Ilmas Zālītes raksts "Ieskats Latvijas
Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas vēsturē pēc otrā pasaules kara", 1997.
gadā angļu valodā publicētā somu teologa Jouko Talonen monogrāfija
"Baznīca zem Staļinisma spiediena: Padomju Latvijas Evaņģēliski Luteriskās
Baznīcas attīstība, status un aktivitātes no 1944-1950. gadam" (Jouko Talonen, Church Under the Pressure of Stalinism: The
Development of the Status and Activities of the Soviet Latvian
Evangelical-Lutheran Church in 1944-1950. Finland: Pohjois-Suoment
Historiallinen Yhdistys, 1997) un 2005. gadā publicētā arhibīskapa
emeritus Ērika Mestera grāmata "Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas
vēsture (1944-1990)."
1944. gada 27. septembrī dzimtenē palikušajam
Latgales prāvestam Kārlim Irbem (1885.16.10-1966.02.11) tika uzticēta
Baznīcas vadība.
Pagaidām pieejamajie
vēsturiskie materiāli liecina, ka līdz ar Sarkanās Armijas ienākšanu
Latvijā 1944. gadā Baznīcas dzīvi Latvijā kontrolēja un vadīja PSRS TKP
Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais, kas bija pakļauts tieši PSRS TK
(vēlāk - Ministru Padomei), nevis Latvijas valdībai. Kulta lietu pilnvarotais
Voldemārs Jāņa dēls Šeškens saprata, ka nedrīkst pieļaut luterāņu baznīcas
pastāvēšanu līdzšinējā veidā, bet pilnīgi likvidēt to arī nevar, jo iedzīvotāj
vairākums ir luterāņi. Tāpēc tika veikti visi iespējamie pasākumi, lai Baznīcas
darbību ierobežotu, traucētu, diskreditētu un garīdzniekus represētu.
Ja arī sākumā kādam, arī pašam Kārlim
Irbem, likās, ka Baznīcai būs iespējams kaut daļēji saglabāt savas darbības
neatkarību, tad līdz ar paša K. Irbes un citu aktīvāko garīdznieku arestiem un
deportācijām šī ilūzija pazuda. Ministru padomei, Reliģisko kultu lietu padomei
un tās pilnvarotajam, kā arī vietējām padomēm bija uzlikts par pienākumu darīt
visu iespējamo, lai maksimāli sarežģītu draudžu un mācītāju dzīvi un darbu.
Saskaņā ar padomju likumiem baznīcām tikai atņemti to īpašumi, ierobežotas tiesības,
un faktiski vienīgā atļautā darbības forma bija svētdienas dievkalpojumi
baznīcas ēkā.
Nākamais "pasākums" Baznīcas
graušanai pēc Kārļa Irbes deportācijas bija likumīgās 1928. gada Baznīcas
Satversmes mainīšana, T. Grīnberga atcelšana un cita arhibīskapa iecelšana, kas
notika 1984. gadā saskaņā ar Sinodes lēmumu. Pašā Sinodē agrāko 500-600
cilvēku vietā drīkstēja piedalīties tikai 28 cilvēki - iecirkņu prāvesti un pa
vienam lajam no prāvesta iecirkņa. Šajā Sinodē par arhibīskapu tika ievēlēts
Gustavs Tūrs. Viņam sekoja divi ievēlēti, bet nekad nekonsekrēti (abi miruši
neilgi pēc ievēlēšanas) arhibīskapi Pēteris Kleperis un Alberts Freijs, bet no
1969. gada līdz 1983. gadam Baznīcu vadīja arhibīskaps Jānis Matulis.
Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca
pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā nonāca ļoti smagas izvēlēs
priekšā, līdzīgi kā tas ir bijis visās komunisma pārņemtās valstīs - vai nu
pretoties bezdievīgajam režīmam, zinot, ka rezultātā pret garīdzniekiem
tiks vērstas represijas - nonāvēšana, cietums, izsūtījums, eventuāla baznīcu
slēgšana un draudžu likvidēšana, ticīgo ļaužu iebaidīšana, vai arī mēģināt
sadarboties, saglabāt Baznīcu un kaut daļējas iespējas sludināt Dieva vārdu un
izdalīt sakramentus.
Ir jāpaiet ilgākam laika posmam un
jānotiek rūpīgam pētniecības un atmiņu vākšanas darbam, lai būtu iespējams
objektīvi izvērtēt cilvēku, Baznīcas vadības un garīdznieku darbu, kuri bija
palikuši Latvijā un nonākuši šajā neapskaužamajā situācijā, kad padomju vara
kontrolēja Baznīcu, kad nesadarboties ar pastāvošo varu nebija iespējams un kad
šajā neiespējamajā situācijā Latvijas evaņģēliskā Baznīca tomēr dzīvoja un,
kaut ļoti ierobežoti, tomēr darbojās.
Būtībā šis laika posms no 1944. līdz pat
neatkarības atjaunošanai vai vismaz līdz Atmodas laikam Latvijas evaņģēliski
luteriskās Baznīcas vēsturē būtu raksturojams kā divu pretēju spēku, vēlmju un
tendenču krustošanās un sadursmes lauks. No vienas puses pastāvēja padomju
varas spiediens pret baznīcu ar mērķi tās darbību maksimāli ierobežot un
apgrūtināt un eventuāli vispār likvidēt, no otras puses Baznīca
izmisīgi centās visos iespējamos veidos izdzīvot, sevi saglabāt, uzturēt
tautā dzīvu ticību, Evaņģēlija sludināšanu un kristīgu dzīvi.
LELB SATVERSME
Apstiprināta LELB 18.Sinodē
Rīgā, 1996.gada 16.janvārī
Raksta autore: Sandra
Gintere, Dr. theol.
Plašāk LELB likteņi
Padomju laikā ir aplūkoti sekojošās publikācijās:
Sandra Gintere and Ilma Zālīte, "An
Insight into the History of the Evangelical Lutheran Church of Latvia after
World War II" Ceļš
1 (44), Rīga LU TF 1992, p. 97-106. Jouko Talonen, "Church Under the
Pressure of Stalinism" (Helsinki, Historical Society of Northern Finland,
1997). Ēriks Mesters, "The History of the Evangelical Lutheran Church of
Latvia (1944-1990)" (Rīga, Klints, 2005).