Vispārēji izglītojoša informācija

Mārtiņš Luters un Reformācija; Svētais Vakarēdiens LELB;

Par reformāciju un Luteru.

Reformācija jeb reformu kustība, kas aptvēra Rietumu Baznīcu 16. gadsimtā un galarezultātā noveda pie Baznīcas sašķelšanās Romas Katoļu un Protestantu daļās, visvairāk saistās ar Mārtiņa Lutera vārdu (1483-1546).

Protestantismā Reformācija diezgan ātri pēc tās iesākšanās attīstījās divās tās galvenajās formās - luteriskajā un reformātu formā. Reformātu Baznīcas galvenie ideologi un veidotāji bija Šveices reformatori Žans Kalvins un Ulrihs Cvinglijs, un reformātu draudzes pamatā veidojās Šveicē, Vācijas dienvidos, kā arī aptvēra citus Eiropas dienvidu un rietumu rajonus.

Luteriskā reformācija galvenokārt izplatījās Vācijā, Eiropas Ziemeļos un Baltijas valstīs. Latvija, kā jau ilgstoši vācu kultūras ietekmes zeme, nonāca luteriskās reformācijas un luterāņu baznīcas sfērā ļoti drīz pēc reformācijas sākšanās Vācijā, un pirmās luterāņu draudzes te izveidojās 1521. gadā Sv. Pētera baznīcā Andreja Knopkena vadībā un 1522. gadā Sv. Jēkaba baznīcā Silvestra Tegetmeijera vadībā, kuri abi kļuva par Rīgas un visas Livonjas pirmajiem evaņģēliskajiem mācītājiem.

Pārmaiņu sākums

Reformācijai, tāpat kā katrai lielai kustībai cilvēces vēsturē, ir sava priekšvēsture, avoti un procesi, kas noveda pie tā, ka 16. gadsimtā Rietumu Baznīca sašķēlās Romas Katoļu un Protestantu daļās. Svarīgākie paša Lutera un visas reformācijas kustības garīgie un intelektuālie avoti meklējami viduslaiku sholasticismā, kas iemācīja domāt, ka patiesībai ir vērtība pašai par sevi, misticismā, kas meklēja pēc dziļākas personiskās dievbijības, un humānismā, kas aicināja atpakaļ pie pirmavotiem arī kristīgās baznīcas vēsturē.

Šie avoti un meklējumi 16. gadsimtā realizējās uz Rietumu Baznīcas pagrimuma fona. Apmēram 500 gadu laikā pēc pirmās lielās šķelšanās kristīgajā baznīcā 1054. gadā, kad tā sadalījās Austrumu jeb Ortodoksajā un Rietumu jeb Katoļu Baznīcā, pēdējā bija ieviesušās dažādas nepareizības un pārpratumi. Tieši Vācijā tās politiskā un ekonomiskās stāvokļa dēļ visas Baznīcas negācijas bija jūtamas īpaši smagi. Romā un pāvestam tuvajās aprindās dominēja Itālijas un Francijas ietekme, kamēr milzīgā nodokļu nasta gūlās uz Vācijas pleciem. Tāpat pāvesta vara bija pagrimusi un paši pāvesti bieži vien vairāk rūpējās par pasaulīgām, nevis kristīgām lietām. Bija ieviesusies prakse nopirkt bīskapa amatu, un liela daļa Vācijas bīskapu bija laicīgie valdnieki savās teritorijās. Evaņģēlija sludināšana, dziļa dievbijība un sekošana Kristum garīgās varas virsotnē bieži bija atkāpusies politisko un ekonomisko interešu priekšā.

Viens no veidiem, kā vēl bez smagajiem nodokļiem vākt papildus naudu pāvesta kūrijai no vācu pilsoņiem, bija pārdod indulgences jeb grēku atlaides. Faktiski, Maincas arhibīskapa Albrehta izsludinātā indulgenču pārdošana 1517. gadā izsauca jaunā teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera asu pretreakciju, kad viņš, būdams Vitenbergas universitātes mācībspēks, uzrakstīja “95 Tēzes” un aicināja uz diskusijām par šo tematu.

Liktenīgās “tēzes”

Par to, vai 95 tēzes 31. oktobrī tiešām tika pienaglotas pie Vitenbergas baznīcas durvīm, joprojām tiek diskutēts, bet nenoliedzams ir fakts, ka šīs tēzes strauji izplatījās Vācijā un citās vāciski runājošajās teritorijās, un šo laiku pamatoti var uzskatīt par reformācijas sākumu. Par praktisko Reformācijas priekšnoteikumu noteikti uzskatāms fakts, ka kopš 1455. gada, kad Johans Gutenebergs izgudroja grāmatu iespiedmašīnu un iespieda pirmo grāmatu – Bībeli latīņu valodā, bija atvērts ceļš reformācijas domu izplatīšanai ar iespiestu rakstu palīdzību.

Reformācijas kustības centrā Vācijā nostājās Dr. Mārtiņs Luters, augustīniešu eremītu klostera mūks un Bībliskās teoloģijas doktors Vitenbergas universitātē, kuru vēl tikai 1502. gadā bija nodibinājis Saksijas kūrfirsts Fridrihs Gudrais. Vēlākajos gados Fridrihs Gudrais kļūst par Lutera atbalstītāju un aizstāvi.

Mārtiņš Luters ir dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē veiksmīga ogļraktuvju uzņēmēja Hansa Lutera ģimenē. Mārtiņš apmeklēja skolas Magdeburgā, Eizenahā. Lielā mērā tēva gribas ietekmēts, viņš no 1501. līdz 1505. gadam studē Erfurtes universitātes Humanitārajā jeb Brīvo mākslu fakultātē un gatavojas jurista karjerai. Taču 1505. gads ienes pārmaiņas Lutera nākotnes plānos - pārdzīvojis ļoti bargu pērkona negaisu pie Štoternheimas (02.07.1505), Luters iestājas Erfurtes augustīniešu klosterī un vēlas visu savu dzīvi pilnīgi veltīt Dievam. 1507. gada pavasarī Luters tiek iesvētīts par priesteri Erfurtes Domā, tam seko teoloģijas studijas. 1508. gadā viņa garīgais tēvs – augustīniešu klosteru Vācijas ģenerālvikārs Johans fon Štaupics nozīmē Luteru strādāt jaundibinātajā Vitenbergas universitātē, kur tajā pat gadā viņš iegūst Bībliskā Bakalaura grādu. 1512. gada oktobrī tur arī notiek Lutera doktora darba promocija, un Luters kļūst par profesoru un Bibliskās teoloģijas katedras vadītāju.

Laikā no 1513. līdz 1518. gadam Luters notur savus agrīnos priekšlasījumus par Psalmiem (1513.-1515.), par Romiešu vēstuli (1515.-1516.), Galatiešu vēstuli (1516.-1517.) un Ebreju vēstuli (1517.-1518). Šajos priekšlasījumos notiek jaunās, reformatoriskās teoloģijas tapšana. Ievadā savu Kopoto rakstu izdevumam latīņu valodā 1545. gadā Luters saka, ka viņam jaunā apziņa par Dieva taisnīgumu (iustitia dei) ir radusies pamatojoties uz Rom. 1:17 “no ticības taisnais dzīvos.” Viņš pats par to liecina, ka šis pavērsiens viņām nozīmēja jaunu piedzimšanu un iziešanu caur paradīzes vārtiem. Dieva taisnīgumu Luters nu vairs nesaprot kā Dieva kvalitāti, bet gan kā taisnīgums, ko Dievs dāvā cilvēkam. Tajā arī iezīmējas Lutera paša un luteriskās reformācijas centrālā doma: Taisnošana notiek vienīgi caur ticību un vienīgi uz Kristus nopelnu pamata.

Luters nepadodas

Cīņu pret grēku atlaidēm, ko Luters iesāka ar “95 Tēžu” publicēšanu, viņš turpina, vācu valodā sarakstot “Sprediķi par grēku atlaidēm un žēlastību”, kas 1520. gadā vien tiek publicēts 20 reižu. Šāda Lutera darbība izsauc asu Baznīcas reakciju, un pret Luteru Romā tiek uzsākta prāva aizdomās par ķecerību. 1518. gada oktobrī Augsburgā Luteru izjautāja jeb nopratina kardināls Kajetāns (1469.-1534.), pieprasot atsaukt ķecerīgās domas. Kad Luters to atsakās darīt un tieši pretēji – turpina savas idejas izplatīt tālāk, 1520. gada jūnijā izsludinot lāsta bullu “Exsurge domine”. Bet 1521. gada janvārī ar bullu “Decet Romanum Pontificem” Luters tiek ekskomunicēts jeb izslēgts no Baznīcas un pasludināts par sadedzināmu ķeceri. Valsts likuma līmenī tas tiek apstiprināts ar 1521. gada 26. maijā izdoto Vormsas ediktu. Tieši šajā saspringtajā laikā tiek sarakstīti trīs ļoti nozīmīgi Lutera darbi: “Vācu nācijas kristīgiem augstmaņiem par kristīgā stāvokļa uzlabošanu”, “Baznīca Bābeles gūstā”, un “Par kristīgā cilvēka brīvību”.

Aicinājums “Vācu nācijas kristīgiem augstmaņiem par kristīgā stāvokļa uzlabošanu” (1520. gada vasara) attīsta Lutera reformu programmu. Viņš pieprasa romānistu trīs mūru likvidēšanu: garīgās varas nostādīšana augstāk par laicīgo, pāvesta tiesības vienīgajam izskaidrot Svētos Rakstus un tiesības tikai pāvestam sasaukt koncilu. Tam pretī Luters nostāda: caur kristību visi kristieši pieder garīgajai kārtai, tas ir, viņš aicina uz visu ticīgo vispārēju priesterību. Bīskapi nebija attaisnojuši uz sevi liktās cerības, tāpēc Luters vērsās pie pasaulīgajiem augstmaņiem. Otrā raksta daļa izklāsta reformu programmu: likvidēt Baznīcas valsti, celibātu, ubagošanu, bet tā vietā ieviest plānveidīga nabago aprūpi, veikt izglītības reformu un sākt cīņu par evaņģēlija izplatīšanu.

Darbs “Baznīca Bābeles gūstā” (1520. gada oktobrī) ir akadēmisks raksts, kas veltīts mācībai par sakramentiem. Tajā Luters vēršas pret trim mūriem, ko pāvesta baznīca ir uzcēlusi ap sakramentiem: transsubstanciācijas mācība, izpratne par Svēto vakarēdienu kā upuri un tā pasniegšanu lajiem tikai maizes formā. Luters pastāv uz to, ka sakramentu par tādu dara apsolījums (promission) un ticība (fides). Svarīgākais pie sakramenta ir apsolījuma Vārds, kas tiek apstiprināts ar zīmi. Šis vārds, gluži kā viss, kas ir apsolījums, prasa ticību. Līdz ar to sakraments ir redzamais Dieva Vārds - “verbum visibile”. Luters norāda, ka sakramentam jābūt trīs pazīmēm: tas var būt tikai paša Kristus iestādīts, tam ir ārējā zīme, un ar to ir saistīts apsolījums. Pēc agrīnā Lutera domām pastāv trīs bibliskie sakramenti: Kristība, Svētais Vakarēdiens un Grēksūdze. Līdz ar šiem rakstiem Luters pārrauj saikni ar viduslaiku Baznīcas mācību par sakramentiem.

Traktātā “Par kristīgā cilvēka brīvību” (1520. gada vēlā rudenī) Luters sniedz kristīgas dzīves apkopojumu. Pavadvēstulē pāvestam Leo X šis traktāts tiek iedalīts un nosacīts ar divām paradokslām tēzēm: kristīgais cilvēks ir pilnīgi brīvs visu lietu kungs un nav padots nevienam, un tanī pat laikā viņš ir visu lietu kalps, padots ikvienam (saskaņā ar 1. Kor. 9:19). Taisnošanas teoloģija un kristoloģija pastāv spriedzē starp iekšējo un ārējo cilvēku, jo kristietis dzīvo pasaulē, bet nav no pasaules. Iekšējais cilvēks dzīvo ticībā uz Kristu un kā tāds ir brīvs no visiem tā sauktajiem dievbijīgajiem darbiem. Ārējais cilvēks, savukārt, kalpo kā padevīgs kalps tuvākajiem ar saviem labajiem darbiem.

Jauns Bībeles tulkojums

Pēc Vormsas edikta pasludināšanas Lutera dzīvībai draud briesmas, un no 1521. gada 4. maija līdz 1522. gada 3. martam viņš ar Frīdriha Gudrā ziņu un šā cilvēka aizsardzībā slēpjas Vartburgas pilī zem muižnieka Jorga vārda. Šajā laikā Luters pabeidza savu “Magnificat” - Marijas slavas dziesmas skaidrojumu, kā arī no 1519. gadā izdotā Erasma grieķu teksta pārtulko Jauno Derību vācu valodā, kas tiek publicēta 1522. gadā Vitenbergā. Savā Bībeles tulkojumā Luters izmantoja tā saukto sakšu kancelejas valodu, kas pēc tam kļuva par pamatu vācu literārajai valodai. Vartburgas laikā Luters saraksta arī ”Baznīcas Postillu” jeb evaņģēlisko sprediķu krājumu. Vēlāk viņš darbu pie šā krājuma turpināja un uzskatīja to par savu labāko darbu.

Nelaimīgā kārtā, kamēr Lutera nebija klāt, Vitenbergā iesākās nemieri un baznīcu grautiņi, kuri radās radikālu reformu veikšanas dēļ. Šīs kustības priekšgalā nostājās Andreas Bodenšteins jeb Karlštats, kurš atcēla celibātu, mesas dievkalpojumu un svētbilžu godināšanu. Situāciju vēl saasināja tā saucamie “Cvikavas pravieši” Nikolajs Štorhs un Tomas Dreksels, kuri ieradās Vitenbergā un aicināja uz personisku, iekšēju Gara atklāsmi un pieprasīja pārtraukt bērnu kristības. Vēlākajos gados ne reizi vien Luteram nākas atgriezties, lai cīnītos pret tiem, kas viņa iesākto reformu kustību bija pārpratuši, jeb pie tā saucamā Reformācijas kreisā, radikālā spārna, ko Luters nodēvēja par  “entuziastiem” jeb “jūsmotājiem”. Tāpat viņam nācās nostāties pret anabptisitem jeb atkalkristītājiem un Tomasa Mincera vadīto Zemnieku karu 1525. gadā. Šo nemieru dēļ Luters pameta Vartburgu un atgriezās Vitenbergā. No 9. marta Vitenbergas pilsētas baznīcā Luters sāka noturēt Gavēņa laika jeb Invokavit sprediķus. Ar šo sprediķu palīdzību Luters spēja reformu procesu ievirzīt pareizās sliedēs un mierīgā gultnē. Luters kritizēja Vitenbergā notiekošo reformu veidu un formu nevis saturu - viņš negribēja, lai pārmaiņu rezultāts tiktu panākts ar varu un spēku.

Lai gan Vormsas edikts tika pasludināts, Vācijā neatradās spēks, kas to realizētu. Liela loma tajā bija sarežģītajai situācijai ārpolitikā un draudošajām turku iebrukumu briesmām, tāpēc Luters varēja savu darbību turpināt. Atgriezies Vitenebrgā, Luters strādā pie evaņģēliskas dievkalpojumu kārtības izstrādes. Vispirms tiek izdota “Misas Formula” jeb dievkalpojumu kārtība latīņu valodā, pēc tam 1526. gadā – “Vācu mesa”. 1523. gadā Luters publicē “Kristību grāmatiņu”, bet 1524. gadā viņš sastāda pirmo draudzes dziesmu grāmatu, kas pamatā sastāvēja no paša sarakstītām dziesmām.

Skolā arī meitenes?

Luters sper arī nozīmīgus soļus jaunas sociālās kārtības izveidošanā un 1522. gadā publicē traktātu “Par laulības dzīvi”, kurā pamato, ka lai gan laulība ir “dievišķs un svētīgs stāvoklis”, tā tomēr ir “ārēja, miesīga vai laicīga lieta”, kas pieder Pirmajam Ticības Loceklim (Radīšana), nevis attiecas uz Pestīšanu. 1523. gadā viņš izdod “Kopējas kases kārtību” jeb tā saucamo Leisnigas kases kārtību, kurā noteikts, ka Baznīcas līdzekļiem jātiek izmantotiem draudzes nabagu, pašas baznīcas huntās skolas vajadzībām. 1524. gadā top traktāts “Par tirgošanos un augļošanu”, kas satur asu agrīnā kapitālisma saimniecības kritiku, balstītu uz Bībliskiem pamatiem, proti, pēc grēkā krišanas cilvēkā valda mantkāre un vēlēšanās gūt visus labumus tikai sev.

1524. gadā iznāk Lutera uzsaukums “Rāteskungiem… par to, ka viņiem ir jāierīko un jāuztur kristīgās skolas”, kas ir humānisma garā veidota izglītības programma, paredzot skolu apmeklēt arī meitenēm. 1523. gadā tiek sarakstīts viens no ļoti ietekmīgiem Lutera darbiem “Par laicīgajiem kungiem, cik tālu viņiem paklausīt”. Tas ir šī laika svarīgākais Lutera raksts, kurā viņš runā par to, ka dižciltīgo varas bībelisks pamatojums (Rom 13) un Kalnu Sprediķa izteikumi ir acīmredzamā pretrunā. Lai šo pretrunu atrisinātu, Luters izšķir Dieva valstību un pasaules valstību, Dieva garīgo un laicīgo valdīšanu. Zobens un Vārds ir divi līdzekļi, ar kuriem Dievs pārvalda savu radību. Uz šī pamata dižciltīgo varai ir Dieva noteiktas robežas, tai ir vara tikai pār ārējo – pār miesu, ne pār dvēseli. Traktāta noslēgumā Luters sniedz tā saucamo “Firstu spoguli” jeb pamato taisnīgu karu iespējamību.

Tieši pa vidu Zemnieku kara radītajam apjukumam 1525. gada 10. jūnijā Luters apprecējās ar bijušo mūķeni Katarīnu fon Boru (1499.-1552.). Viņiem piedzima seši bērni, no kuriem pilngadību sasniedza tikai četri. Luters uzskatīja, ka laulības dzīve ir Dieva radības spogulis, un lai gan viņa laulības izsauca neizpratni pat daudzos viņa sekotājos, ar šo soli viņš bija lauzis gadu simtiem Rietumu baznīcā pastāvējušo priesteru celibāta tradīciju.

Viens no visnozīmīgākajiem Lutera vēlīniem darbiem ir 1539. gadā sarakstītais traktāts “Par Konciliem un Baznīcu”, kurā Luters nosauc un raksturo septiņas Baznīcas pazīmes. “Vispirms svētie kristīgie ļaudis ārēji ir atpazīstami pēc tā, ka viņiem pieder svētais Dieva Vārds.” Tālāk seko sešas pārējās baznīcas pazīmes: kristības sakraments, altāra jeb Svētā Vakarēdiena sakraments, publiski pārvaldīta atslēgu vara, tiek aicināti un konsekrēti mācītāji, notiek publiskas lūgšanas, slavēšana, pateikšanās Dievam un visbeidzot - viņiem pieder svētais krusts.

Mārtiņš Luters pēc bagāta un trauksmaina mūža Dieva mierā tika aizsaukts 1546. gada 18. februārī Mansfeldē un tiek apglabāts Vitenbergas pils baznīcas kapsētā.

Pēc Lutera nāves viņa iesākto reformu process turpinās gan Vācijas baznīcās, gan aptver arī citas Eiropas teritorijas. Lai gan pēc Lutera nāves Vācijas evaņģēlisko firstu militārā Šmalkaldes savienība cieta vairākas sakāves, tomēr to neizdevās iznīcināt pavisam. 1555. gadā Augsburgā tika parakstīts reliģijas miera līgums, kas radīja priekšnoteikumus mierīgās līdzāspastāvēšanas attiecību veidošanai starp abām valsts lielajām konfesijām – Romas Katoļu baznīcu un Luterāņu baznīcu. Laikā pēc Augsburgas reliģijas miera līguma vācu teritorijās radās un izveidojās konfesionālās baznīcas, kur luterāņu baznīcām satversmes parasti bija augstmaņu sastādītas, kā arī Vācijas zemesbaznīcu karte tika izveidota tāda, kāda tā ir līdz pat mūsdienām.

Lutera pienesums ir ļoti būtisks visai Rietumu kristietībai un īpaši jau baznīcām, kuras nes viņa vārdu. Nedzēšams Lutera atstātais mantojums ir tas, ka viņš atjaunoja un nostiprināja kristīgajai Baznīcai fundamentāli svarīgus uzskatus, proti, to, ka cilvēcei ir ārkārtīgi vajadzīga pestīšana, ko nodrošināt var vienīgi Dieva žēlastība, to, ka cilvēki tiek glābti Kristus taisnības dēļ un ka būt kristietim nozīmē -mīlēt Dievu pāri pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Ne mazāk svarīga ir arī atziņa, ka Baznīca ir ticīgo kopība, kas dzīvo savu svētceļnieces ceļu, atšķiroties no pasaules. Un laikam vissvarīgākais no Lutera mantotais princips ir tas, ka Svēto Rakstu interpretāciju nekad nedrīkst sajaukt ar pašiem Rakstiem un ka Bībeles lasīšanā, mācīšanā un sprediķošanā centrā vienmēr ir jāpatur Kristus un Viņa evaņģēlijs.


Par Svētā vakarēdiena svinēšanas praksi Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā

 

Mācītāji ir kalpi, ne kungi pār Dieva noslēpumiem (1.Kor. 4:1). Tādēļ viņiem jākalpo ar žēlastības līdzekļiem (Vārdu un sakramentiem) tā, kā Kristus tos ir iedibinājis. Garīdznieki vai draudzes, kas, pārvaldot sakramentus, novēršas no Kristus iedibinātās kārtības, noliedz Viņa autoritāti, pretojas Viņa gribai un necienīgi rīkojas ar dārgo Svētā Vakarēdiena dāvanu. Tādēļ, svinot Euharistiju, gan mācītājam gan komunikantiem jācenšas pēc labākās sirdsapziņas sekot Kristus norādījumiem un attiekties pret sakramentu ar vislielāko godbijību. Euharistiskajai praksei jābūt saskaņā ar baznīcas mācību un ticību. Svētais Vakarēdiens ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis. Íai pārliecībai un no tās izrietošajai attieksmei ir jānosaka mācītāja un draudzes izturēšanās dievgalda laikā un veids, kā apejamies ar sakramenta elementiem. Svētā vakarēdiena praksē jāizšķir divas viena otru papildinošas lietas: necessitas sacramenti jeb nepieciešamais, lai sakramenta svinēšana vispār būtu iespējama, un solemnitas sacramenti, jeb tas, kas vajadzībs cienīgai un svinīgai euharistijas svinēšanai draudzes dievkalpojumā. Protams, pirmām kārtām jāraugās uz to, lai būtu nodrošināts nepieciešamais. Taču šodienas apstākļos, kad baznīca var brīvi noturēt savus dievkalpojumus, solemnitas sacramenti ir atkarīga galvenokārt no mācītāja un draudzes vadītāju attieksmes, tādēļ nevērīga attieksme pret Euharistijas svinību ceremoniālo pusi jāatzīst par nolaidību.

  1. Cienīgai vakarēdiena svinēšanai vajadzīgie piederumi

Ārkārtas apstākļos dievgalda svinēšanai ir vajadzīgi tikai maize, vīns, iestādīšanas vārdi, priesteris / mācītājs un komunikanti. Tomēr kristīgās baznīcas vēstures gaitā ir izveidojušies zināmi principi, kuru pamatā ir bijusi praktiska nepieciešamība, dievkalpojumos uzkrātā pieredze, vēlēšanās izpaust godbijību pret sakramentu un cenšanās pēc simbolu skaidrības. Saskaņā ar šiem principiem katrā draudzē jālieto dievgalda piederumi, kuri nodrošina nepieciešamo tīrību un drošību.

1.1.           Trauki

Pilns dievgalda trauku komplekts ietver biķeri, patēnu, trauku hostiju uzglabāšanai, vīna kannu, ūdens kannu, šķīvīti lietotu purifikatoru novietošanai, bļodiņu roku mazgāšanai. Ja paredzēts konsekrētos dievgalda elementus uzglabāt vēlākai lietošanai, piemēram, slimnieku apmeklēšanai, tam vajadzīgi atsevišķi trauki, kas labi noslēdzami un nodrošina drošu un cienīgu sakramenta uzglabāšanu un transportēšanu.
Hostiju traukiem, sevišķi ciborijam (kurā glabā konsekrētu maizi) jābūt labi noslēdzamiem, lai to saturam nevarētu piekļūt grauzēji un kukaiņi. Trauki nedrīkst maizi nosmērēt vai izmainīt tās garšu un smaržu. Vislabāk lietot sudraba traukus, kuri vismaz no iekšpuses ir zeltīti. Ja draudzes rīcībā ir tikai sūbējoša metāla trauki, ieteicams tos izklāt ar tīru, baltu papīru. Biķerim vēlams būt no iekšpuses zeltītam. Alvas vai misiņa biķeris pirms dievkalpojuma savlaicīgi jāpārbauda, vai tas nav apsūbējis. Arī vīna kanna jāizvēlas no materiāla, kurš neiespaido vīna īpašības. Tas pats sakāms par ūdens kannu. Dievkalpojumos ar nelielu vai vidēju komunikantu skaitu ir ērti lietot nelielu vīna kannu, vienā lielumā ar ūdens kannu. Vēlams, lai tās būtu noslēdzamas. Ja nav īpašu vīna un ūdens kannu, var lietot parastas stikla krūzes vai karafes.

1.2.           Drēbes

Pilns dievgalda drēbju komplekts ietver korporālu, purifikatorus, pallu, bursu un velumu. Var lietot arī dvieli roku slaucīšanai. Ja purifikatorus nemazgā pēc katra dievkalpojuma, vajadzīgs auduma maisiņš lietoto purifikatoru uzglabāšanai. No drēbēm svarīgākais ir korporāls. Korporāla nosaukums norāda, ka tas ir saskarē ar Kristus miesu. Tas simbolizē autu, kurā bija ietīts Kristus ķermenis. Euharistijas laikā to izklāj uz altāra, lai uztvertu iespējamās maizes druskas. Korporāls ir balts kvadrātveida auduma gabals, kura malas garums ir apmēram 60 cm. Pirms un pēc Euharistijas svinēšanas tas ir salocīts īpašā veidā, lai tā auduma puse, uz kuras bija novietotas hostijas, tiku ielocīta uz iekšu. Korporāls jālieto obligāti.

Svarīgi ir arī purifikatori - gareniski trīskārt salocītas balta auduma salvetes, kuras lieto izdalīšanas laikā un arī biķera iztīrīšanai pēc vakarēdiena. Purifikators lieto arī roku noslaucīšanai pēc mazgāšanas. Roku slaucīšanai izmantojamos purifikatorus nelieto biķera tīrīšanai, tādēļ biķera purifikatorus iezīmē ar krustiņu. Principā purifikatoru vietā var lietot arī papīra salvetes.

Palla ir kvadrātveida plastikāta plāksnīte, kas apvilkta ar baltu audumu. To lieto biķera nosegšanai, lai

vīnā nenokļūtu kukaiņi, putekļi un citi nepiederoši priekšmeti.

Bursa ir stingra kvadrātveida mapīte, kuras izmēri līdzinās salocīta korporāla izmēriem. Tajā glabājas korporāls. Bursas iekšpusē ir kabata vai sloksnīte korporāla ievietošanai. Bursu izgatavo liturģiskajās

krāsās un, ja iespējams, ar baznīcas gada laikam atbilstošiem simboliem. Velumu lieto biķera un patēnas pārsegšanai. tam jābūt tik lielam, lai pārsegtā veidā tā malas sasniegtu altāra virsmu, izveidojot kaut ko līdzīgu teltij. Velumu izgatavo liturģiskajās krāsās ar piemērotiem simboliem.
Dvielis domāts roku noslaucīšanai pēc mazgāšanas, ja to dara mazāk ceremoniālā veidā.

1.3. Citi piederumi

Simbolu skaidrībai ir vēlams Dievgalda laikā turēt uz altāra tikai konsekrējamo maizi un vīnu. Rezerves elementus novieto uz kredenču galdiņa - neliela galdiņa, kas nolikts pa labi no altāra (raugoties ad orientem). Vārda liturģijas laikā uz tā atrodas arī biķeris, patēna un pārējie piederumi.
Ja paredzēts uzglabāt sakramentu vēlākai izdalīšanai, tam jāiekārto īpašs aizslēdzams skapītis. Tradicionāli to mēdza novietot pie altārtelpas sienas pa labi no altāra (ad orientem). Arī nekonsekrētos dievgalda elementus jāglabā atsevišķi tam piemērotā, cienīgā un drošā vietā.

 

  1. Dāvanas (maize un vīns)

2.1. Maize

Mūsu baznīcā ir pieņemts lietot hostijas, kas izceptas no neraudzētas kviešu mīklas nelielas, apaļas vafelītes veidā. Līdztekus tām var lietot arī vienu lielu hostiju, lai draudze to labāk redzētu. To pirms izdalīšanas salauž. Ārkārtas situācijās var lietot parastu maizi (vēlams baltmaizi), kuru pirms lietošanas sagriež piemērota lieluma gabaliņos. Maizi nevar aizvietot ar citu substanci.

2.2 Vīns

Jālieto dabīgs vīnogu vīns. Dabīga vīna pazīme ir alkohola saturs 9° - 13°. Vīna krāsai nav nozīmes. Sarkanu vīnu izvēlas audzinošu apsvērumu dēļ, jo tā krāsa ir vēl viens atgādinājums par Kristus asinīm. Baltam vīnam dod priekšroku, vadoties no praktiskiem apsvērumiem, jo ir vieglāk izmazgāt purifikatorus un citas dievgalda drēbes. Bez tam baltais vīns ir drošāks pret iekrāsošanu, ko ražotāji mēdz lietot lētakajām vīnu šķirnēm. Ja draudzes rocība atļauj, ieteicams iegādāties labu vīnu. Nav nepareizi lietot vīnogu sulu, taču tas neatbilst mūsu baznīcas tradīcijām. Citu augļu (jāņogu, aroniju, ābolu utt.) vīni, tāpat stiprinātie vīni un vīnu saturoši dzērieni ("Sangria" ) ir diezgan attāli no Bībeles priekšstatiem par vīnu. Tos var lietot tikai ārkārtējos apstākļos, ja nav iespējams iegādāties dabīgu vīnogu vīnu. Jāatceras, ka vīns, īpaši baltais, saglabā savu kvalitāti tikai dažas dienas pēc pudeles atvēršanas. Dievgaldam nevar lietot vīnu, kurš atvērtā veidā glabājies sakristejā mēnešiem ilgi. Vienmēr der savlaicīgi pārbaudīt, vai vīns, kas glabājies aizsāktā pudelē, nav sabojājies.

Saskaņā ar liturģiskajām tradīcijām vīnu biķerī atšķaida ar nelielu ūdens daudzumu. Galvenais iemesls tam ir fakts, ka Jēzus laikā Israēlā lietoja atšķaidītu vīnu, tādēļ visai ticams, ka Jēzus un apustuļi tādu lietoja arī Euharistijas iestādīšanas mielastā. Vēlāk tam tika piešķirtas dažādas simboliskas nozīmes - asinis un ūdens no Jēzus sāna, Kristus divas dabas u.c.

  1. Dāvanu sagatavošana

Maize atrodas hostiju traukā, vīns un ūdens atrodas katrs savā kannā. Uz biķera liek purifikatoru, uz tā patēnu, uz patēnas pallu un pāri visam "telts" formā pārklāj velumu. Otru purifikatoru salocītā veidā pārklāj pāri vīna un ūdens kannām.

Ja vien altārtelpas izveidojums to atļauj, dāvanas, dievgalda trauki un citi piederumi līdz dievkalpojuma dievgalda daļas sākumam atrodas uz kredenču galdiņa pa labi no altāra. Ja kredenču galdiņa nav, dievgalda piederumus novieto altāra malā pa labi no celebranta. Sākoties dievgalda daļai, ministrants (pērminderis) tos no galdiņa pienes pie altāra. Celebrants vispirms izņem no bursas korporālu un izklāj to uz altāra. Korporālu neplivina, bet uzmanīgi atloka, jo uz tā var būt maizes drupatas no iepriekšējiem dievkalpojumiem. Uz iekšu locītajai pusei jābūt izklātai uz augšu. Bursu jumtiņa veidā noliek uz altāra pa kreisi no celebranta, ar zīmējumu pret draudzi. Izklātā korporāla centrā novieto biķeri. Biķerim priekšā noliek lielo hostiju, bet mazās hostijas novieto pa kreisi no tās (kreisajā apakšējā stūrī). Patēnu līdz pusei paliek zem korporāla labā apakšējā stūra, bet otrai tās pusei pārsedz pāri purifikatoru. Ja jākonsekrē vīns vēl citos biķeros, tos liek uz korporāla aiz centrālā biķera.

Biķerī no kannas ielej vajadzīgo daudzumu vīna - labāk mazāk nekā par daudz. Pēc tam pielej nedaudz ūdens (to mēdz darīt, attēlojot krusta zīmi). Uz biķera liek pallu. Ja uz biķera malām ir vīns, kas uz pallas varētu atstāt traipus, to vispirms noslauka ar purifikatoru. Palla atrodas uz biķera visu laiku, kmēr biķeri nelieto.

Korporāls simboliski apzīmē konsekrācijas vietu. Uz tā liek tikai konsekrējamos elementus. Lai saglabātu simbolu skaidrību, jāraugās, lai uz korporāla pat daļēji neatrastos trauks ar rezerves hostijām vai vīna kanna.

  1. Roku mazgāšana

Kad dāvanas sagatavotas, celebrants, gatavojoties elementu konsekrēšanai un sakramenta izdalīšanai, mazgā rokas. To var darīt divējādi - funkcionāli un tradicionāli ceremoniālajā veidā. Pirmajā gadījumā ministrants (pērminderis) nostājas pie altāra stūra labajā pusē ar ūdens kannu labajā un bļodu kreisajā rokā, ar dvieli pār kreiso roku. Celebrants mazgā rokas ar ūdeni, ko ministrants lej viņam uz rokām, un pēc tam noslauka tās dvielī. Tālāk rīkojas kā parasti. Šīs darbības mērķis ir vienkārši roku tīrība, pieskaroties sakramentam.

Klasiskā, vairāk ceremoniālā veida mērķis turklāt ir vēl pēc iespējas novērst konsekrētās maizes daļiņu nonākšanu no celebranta rokām uz grīdas vai citās vietās, kur tām nebūtu jānonāk. Celebrants skalo pirkstus iepriekš aprakstītajā veidā un noslauka tos purifikatorā, kurš īpaši paredzēts šim nolūkam. Pēc roku mazgāšanas līdz distribūcijas beigām un dievgalda trauku iztīrīšanas brīdim ar īkšķiem un rādītājpirkstiem celebrants pieskaras tikai hostijām. Pārējā laikā pirkstu galus, ar kurām viņš tām pieskāries, celebrants tur sakļautus. Biķeri paceļ, turot to starp vidējiem un rādītājpirkstiem. Kad sakramenta izdalīšana pabeigta un biķeris pirmo reizi izskalots, celebrants ņem biķeri ar delnām aiz kausa daļas, turot pirkstus, ar kuriem viņš skāris hostijas, virs biķera. Ministrants ar nelielu ūdens daudzumu ieskalo mazās maizes daļiņas no celebranta pirkstiem biķerī. Trauku iztīrīšanu pabeidz kā parasti (sk. 9).

  1. Dāvanu konsekrēšana

Kad celebrants euharistiskajā lūgšanā nonāk līdz konsekrācijas vārdiem, viņš vispirms ar abām rokām ņem lielo hostiju (ja tādu nelieto, tad vienkārši hostiju) un, turot to nedaudz paceltu virs altāra, saka konsekrācijas vārdus. Izrunājot paša Jēzus sacītos vārdus ("ņemiet un ēdiet…" ), celebrants nedaudz noliecas. Kad konsekrācijas vārdi pār maizi pateikti, celebrants paceļ hostiju pāri galvai virs altāra (elevācija). Šīs kustības mērķis ir adorācija un Kristus miesas parādīšana draudzei. Tad celebrants hostiju noliek uz altāra pie pārējām un, pagodinot sakramentā klāt esošo kungu, nometas uz viena ceļa vai paklanās. Pēc tam celebrants to pašu dara ar biķeri, vispirms noņemot no tā pallu. Pēc "Mūsu Tēvs debesīs" lūgšanas celebrants ņem patēnu un liek uz tās lielo hostiju, kuru Agnus Dei dziedājuma laikā virs biķera salauž izdalīšanai piemērotos gabalos, un pievieno tik daudz mazo hostiju, cik tas ērti izdalīšanai, pārējās atstājot uz korporāla. (T.s. A kārtībā ir īpašs rits maizes laušanai.)

Dievgalda liturģijas dažādus momentus var iezīmēt ar zvaniņiem. Tradicionāli to dara pie elevācijas, taču dažviet pieņemts ar tiem signalizēt par euharistiskās lūgšanas sākumu (draudze nometas ceļos) un euharistiskās lūgšanas beigas. (draudze pieceļas). Konsekrācijas laikā var zvanīt arī baznīcas zvans.

  1. Izdalīšana.

Vispirms dievgaldu bauda celebrants sakot: "Kristus miesa/asins, par mani nodota", tad pasniedz to citiem mācītājiem un ministrantiem, kuri atrodas altārī, pēc tam pārējiem dievgaldniekiem. Mūsu baznīcā pieņemts pasniegt maizi komunikantam mutē. Tāpat pie mums pieņemts pasniegt vīnu no viena kopīga biķera . Pasniedzot sakramentu, katram dievgaldniekam saka izdalīšanas vārdus: „Kristus miesa/asins (par tevi nodota/izlieta)“, uz kuriem viņš atbild ar "Āmen!". Tādēļ hostiju pasniedzot, pēc izdalīšanas vārdiem ietur nelielu pauzi, lai komunikantam būtu laiks atbildēt. Vakarēdiena izdalīšanā var iesaistīt sagatavotus draudzes darbiniekus - pirmkārt diakonus, ja draudzē tādi ir, pērminderus utt. Maizi (miesu) izdala celebrants, vīnu (asinis) var izdalīt kāds asistents, piemēram. Ja dievgaldnieku ir ļoti daudz, dievgaldu var izdalīt vienlaicīgi vairākās rindās pie altāra vai dažādās vietās baznīcā (stacijās), kas ērti pieejamas. Tādā gadījumā komunikanti nāk rindā pie stacijas, kurā divi darbinieki pasniedz viens maizi un otrs vīnu. Tad komunikantiem nomesties ceļos nav obligāti. Tam vajadzīgi papildus trauki un apmācīti darbinieki. Atlaišanas vārdi no Bībeles nav obligāti, dievgaldniekus var atlaist, sakot: "Ejiet ar mieru!". Lai izdalīšana noritētu nepārtraukti, dievgaldnieki var aiziet no altāra tūlīt pēc sakramenta saņemšanas, dodot vietu nākamajiem.

  1. Ko darīt, ja pietrūkst konsekrēto elementu?

Dievgalda praksē jāatspoguļojas priekštatam par to, ka konsekrēti elementi (sakraments) atšķiras no nekonsekrētiem (maize un vīns). To apliecina, nepieļaujot elementu vairākkārtēju konsekrēšanu vai nekonsekrētu hostiju pievienošanu un izdalīšanu bez konsekrācijas. Ja pietrūkst maizes, tad vajadzīgo skaitu hostiju no rezerves trauka noliek uz korporāla un konsekrē, sakot uz maizi attiecinātos vārdus. Šai gadījumā tiem nav jābūt dzirdamiem visiem baznīcā esošajiem, jo tie tos jau dzirdējuši, konsekrējot pirmo maizes un vīna daudzumu. Ja vēl palikušas kādas konsekrētas hostijas, tās pa to laiku atrodas uz patēnas blakus korporālam. Ja sāk trūkt konsekrētā vīna, to vēlams savlaicīgi papildināt, pielejot vīnu vai ūdeni no kannas. Ja rezervju nav, hostijas lauž sīkākos gabalos, vīnu atšķaida ar ūdeni vai lieto intinkciju. Ja tomēr ir izlietojies viss konsekrētais vīns un biķeris ir tukšs, tajā ielej svaigu vīnu un konsekrē, sakot uz vīnu attiecinātos vārdus.

8. Ko darīt ar neizmantotajiem, konsekrētajiem elementiem?

Konsekrētu vīnu no biķera liet atpakaļ pudelē pie nekonsekrēta atkārtotai vai profānai izmantošanai nedrīkst. Tāpat nedrīkst likt pāri palikušās konsekrētās maizes pie nekonskerētām. Konsekrēšanai jāņem tāds daudzums maizes un vīna, lai nebūtu pārpalikumu. To var īstenot, praktizējot ikreizēju pierakstīšanos pie dievgalda vai saskaitot dievgaldniekus pie absolūcijas pasludināšanas. Ir nepareizi pieliet pilnu biķeri, ja nav paredzams attiecīgs skaits. dievgaldnieku. Drošības rezervei jāatrodas hostiju traukā un vīna kannā, nevis biķerī un uz patēnas.

Ja pēc pēdējo komunikantu atlaišanas paliek pāri neliels daudzums dievgalda elementu, celebrants tos apēd un izdzer turpat pie altāra. Ja pāri palicis vairāk, mācītājs izlieto pārpalikumu kopā ar pērminderiem un citiem darbiniekiem, kuri bijuši pie dievgalda. Labāk to izdarīt tūlīt, taču vajadzības gadījumā to var darīt pēc dievkalpojuma cienīgos apstākļos sakristejā. Konsekrētos elementus uzglabā tikai tad, ja tos paredzēts izlietot sakramenta pasnieganai vēlāk (slimnieku aprūpei u.tml.). Tie jāuzglabā atbilstošos traukos un pienācīgos apstākļos.

9.Trauku tīrīšana

Principā biķeris un patēna jāiztīra tūlīt pēc izdalīšanas. Izņēmums varētu būt gadījumi, kad pāri paliek pārāk daudz elementu un tie jāizlieto vai jāpārliek citos traukos sakristejā. Kad visi komunikanti atlaisti un pārpalikumi izlietoti, celebrants vispirms no patēnas ieber un ar purifikatora tīro daļu ieslauka biķerī maizes drupatiņas. tad biķeri izskalo ar mazu daudzumu vīna un izdzer. Tad izdara pirkstu noskalošanu biķerī, ja tādu praktizē. pēc tam ar lielāku daudzumu ūdens noskalo biķera iekšējo virsmu un ūdeni izdzer, biķeri pastāvīgi griežot. Pēc tam biķeri izslauka ar purifikatora tīrajām daļām, purifikatoru ieliek biķerī, tam virsū liek patēnu un pallu un biķeri noliek altāra labajā malā. Tad noteiktajā veidā saloka korporālu, ieliek to bursā un bursu jumtiņa veidā noliek altāra centrā. Biķerim pārklāj velumu un uzliek bursu ar korporālu. Tikai pēc tam seko pateicības kolekte un svētīšana.

10. Dievgalda drēbju mazgāšana

Purifikatoru lieto tikai vienreiz, pēc tam mazgā. Korporālu lieto atkārtoti. Korporālu vai prufikatoru mazgājot, to vispirms izskalo tīrā ūdenī. Tradicionāli to dara mācītājs sakristejā. ūdeni izlej speciālā izlietnē (sakrārijā), kas to novada baznīcas pamatos. Ja tādas nav, ūdeni izlej kādā cienīgā vietā, kurai nestaigā pāri. To nedrīkst liet kanalizācijā vai pie atkritumiem. Pēc tam purifikatorus mazgā parastā veidā, taču ne kopā ar citām drēbēm un veļu. Ja purifikatorus nemazgā pēc katra dievkalpojuma, tos sakrāj auduma maisiņā un līdz mazgāšanai glabā tam piemērotā vietā. Ja purifikatoru vietā lieto papīra salvetes, tās pēc dievkalpojuma ieliek tīrā maisiņā un sadedzina. Pallu mazgā ar birstīti.

11. Ko darīt, ja kas nokrīt izlīst vai biķerī iekrīt muša

Dievgalda elementu uztveršanai kalpo korporāls un arī zem tā var kaut ko paklāt. Ja izlīst vīns, to cik vien iespējams savāc, ja nepieciešams mazgājot ar ūdeni, kuru pēc tam savāc salvetēs vai purifikatoros. Purifikatorus un korporālu mazgā kā 10. p., Salvetes sadedzina. Ja uz purifikatora izlijis konsekrēts vīns, to pēc dievkalpojuma noteikti izmazgā. Lai biķerī neiekļūtu svešķermeņi, to tur nosegtu ar pallu. (Pirms konsekrēšanas vīnu biķerī vajadzētu pārbaudīt, vai tajā nepeld kāds kukainis vai korķa gabaliņš. Tādu izņemšanai var uz altāra turēt īpašu karotīti. Var lietot nekonsekrētu hostiju. Ja svešķermenis atrodas biķerī ar konsekrētu vīnu, mācītājs, kurš pieņem sakramentu pirmais, var to izdzert. Ja tas nav vēlams, tad svešķermeni izņem un novieto atsevišķi, piemēram, ietinot salvetēs. Pēc tam to sadedzina vai skalo un ūdeni izlej sakrārijā.

12. Ja dievkalpojumā piedalās vairāki mācītāji

Jāiegaumē, ka tikai viens no mācītājiem ir celebrants. Viņš parasti ir tas, kurš dievkalpojumā pasludina absolūciju, intonē Gloria, saka salutācijas, "Paceliet savas sirdis", prefāciju, euharistisko lūgšanu, konsekrāciju un svētīšanu. Ja lieto liturģiskos tērpus, kazulu velk tikai celebrants. Tajos brīžos, kad draudze nometas ceļos (piem. Absolūcijas vaieuharistiskās lūgšanas laikā), to dara arī mācītāji un ministranti, kuriem tai brīdī nav pienākumu. Tikai celebrants paliek stāvus. Ja dievgaldu izdala vairāki garīdznieki, maizi izdala pēc ranga vecākais (piemēram, prāvests, bīskaps), jo viņš tad parasti ir celebrants. Ja to dara vienā pakāpē esoši mācītāji, maizi dala pastor loci (vietējais mācītājs). Tam ir praktisks nolūks, jo viņš pazīst draudzi un zina kam pasniegt vai nepasniegt dievgaldu. Mācītājs, kas izdala vīnu, seko viņa priekšzīmei.

13. Kas jāmāca draudzes locekļiem

Draudzes locekļi jāmudina bieži iet pie dievgalda - pat katru svētdienu. Taču jāmāca arī nopietna gatavošanās. Pirms dievgalda dievkalpojumiem jādod cilvēkiem iespēja satikt mācītāju pastorālai sarunai vai grēksūdzei. Pie vakarēdiena ir aicināti iesvētītie draudzes locekļi, kā arī viņu iesvētītie bērni. Daudzās draudzēs vecākiem ir paradums, ejot pie dievgalda ņemt līdzi pie altāra neiesvētītus bērnus svētības saņemšanai. Ja rodas šaubas par to, vai bērns ir iesvētīts, mācītājs to pavaicā vecākiem. Tādēļ ir ļoti vēlams, lai bērni pie dievgalda nāktu kopā ar vecākiem vai kādiem citiem pieaugušajiem, kas par viņiem atbild. Draudzē var norunāt kādu zīmi, kas ļauj saprast, vai bērns (jaunietis) ir iesvētīts, pemēram uzlikt labo roku uz sava kreisā pleca. Ir arī citādas zīmes, piemēram, iesvētītie jaunieši rokas uz altāra sētiņas novieto ar delnām uz augšu, bet neiesvētītie uz leju, Vecāki var aplikt saviem neiesvētītajiem bērniem roku ap pleciem, u.tml. Neiesvētītām personām, kas pienākušas pie altāra, sakramentu nepasniedz, bet dod svētību, piemēram, "Tas Kungs lai tevi svētī un pasargā" vai "Lai tevi svētī un pasargā visuvarenais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars" ) Ja kalpo vairāki mācītāji, svētību dod tikai celebrants. Pārējiem mācītājiem tā nav jāatkārto.

Mācītājam ir tiesības nepieņemt pirms pastorālas sarunas pie dievgalda draudzes locekļus, kuri dzīvo atklātos, smagos grēkos un pēc aizrādījuma nelabojas, kuri noliedz būtiskas kristīgās ticības patiesības vai kuri iesaistīti nopietnos konfliktos un disciplīnas pārkāpumos. Šīs tiesības mācītājam jālieto ļoti uzmanīgi un lēnprātīgi. Jāatceras, ka arī stingras prasības var izteikt laipnā un pozitīvā formā.

Mācītājiem savu draudžu locekļi jāpamāca, kā izturēties citu draudžu dievkalpojumos. Visas LELB draudzes atrodas altāra kopībā, jo apliecina vienu ticību. Nevienu nedrīkst atraidīt no dievgalda tādēļ, ka viņš pieder citai LELB draudzei. Taču katras draudzes mācītājam ir tiesības un pienākums zināt, kas viņa draudzē nāk pie dievgalda. Tādēļ, viesojoties citā draudzē ar nodomu iet pie dievgalda, viesiem pirms dievkalpojuma būtu savlaicīgi jāpiesakās pie mācītāja. Ir vēlams dievkalpojumu apmeklētājiem darīt pieejamu rakstisku atgādni par to, kas jāzina, ejot pie dievgalda.

Mācītājam jāizskaidro draudzes locekļiem dievgalda dievkalpojuma atsevišķo daļu nozīme un kā to laikā izturēties. Jāizskaidro, ka dievgalda liturģija attiecas uz visu draudzi, ne tikai uz komunikantiem. Lai to pasvītrotu, ir labāk, ja komunikanti nāk pie altāra tikai pēc Agnus Dei. Draudze nometas ceļos, sākoties euharistiskajai lūgšanai (pēc Sanctus) un pieceļas, tai beidzoties pirms "Mūsu Tēvs" (lai gan draudžu locekļi bieži dod priekšroku palikt uz ceļiem arī „Mūsu Tēvs“ laikā). Arī dievgalda saņemot komunikanti nometas ceļos. Gaidot uz pieiešanu pie altāra stāvēt uz ceļiem nav obligāti. Draudze Izdalīšanas laikā laikā var sēdēt. Pie dievgalda, īpaši saņemot biķeri, draudzes locekļiem jāzina, ka nedrīkst izdarīt straujas kustības, piemēram rauties atpakaļ, lai neizlaistītu vīnu. Ja nejūtas droši, labāk pieturēt biķeri ar rokām. Dāmām pie dievgalda ejot nevajadzētu krāsot lūpas, jo no tā biķerī parādās eļļaini plankumi. Nevajadzētu arī nēsāt cepures ar izteikti platām malām, zem kurām mācītājs neredz biķeri. Vīriešiem, kas nēsā ūsas, tās būtu jāapgriež tā, lai nemērcas vīnā. Ja kāds no dievgaldniekiem ir slims ar lipīgu infekcijas slimību (tuberkulozi, stomatītu, u.tml.), viņam par to ieprieš jābrīdina mācītājs. Šādiem slimniekiem dievgaldu pasniedz pēdējiem, lietojot atsevišķu biķeri vai intinkciju. Ja ja kāds no komunikantiem alerģijas vai alkohola atkarības dēļ vēlas atturēties no vīna baudīšanas, lai par zīmi uzliek labo roku uz sava kreisā pleca. Mācītājs paceļ pret viņu biķeri, bet komunikants palokās.

14. Par bērnu dievgaldu

Pie Svētā vakarēdiena var pielaist draudzes locekļu bērnus, kas ir iesvētīti. Mūsu baznīcā bērnus var iesvētīt no 7 gadu vecuma. Bērni iepriekš jāsagatavo un jāpārbauda. Bērniem ir jāzina, ka pie dievgalda viņi saņem nevis parastu maizi un vīnu, bet Kungu Jēzu miesā un asinīs un ka tas ir sakraments jeb palīdzība ceļā uz Debesu valstību. Viņiem būtu jābūt viņu vecumam atbilstošam priekšstatam par grēknožēlu un piedošanu.

15. Slimnieku un mirstošo vakarēdiens .

Mācītājs nedrīkst pieļaut stāvokli, ka slimnieki, kuru nevar paši atnākt uz baznīcu, ilgākulaiku paliek bez dievgalda. Viņam būtu jātur pie sevis tādu draudzes slimnieku saraksts un vismaz dažas reizes gadā viņi jāapmeklē ar dievgaldu. Dievgaldu var pasniegt arī slimnieka tuviniekiem, ja tie ir sagatavojušies. Ja slimnieks slimo ar lipīgu slimību, tad maizi vispirms pasniedz viņam un pēc tam tuviniekiem, bet biķeri slimniekam pasniedz pēdējam.

Ja rodas šaubas, vai slimais spēs sakramentu norīt, par to var pārliecinaties, viņam vispirms iedodot nekonsekrētus elementus. Ja gadās, ka slimnieks izmet no mutes konsekrētu hostiju, tad mācītājs to tīrā traukā aiznes uz baznīcu. Tad hostijai uzlej ūdeni un kad tā izšķīdusi, to izlej sakrārijā. Ja hostija pilnīgi sajaukusies ar izvemto masu, visu savāc un sadedzina.

Ja cilvēks, kurš vēlējies saņemt vakarēdienu ir bezsamaņā, par viņiem vajag lūgt Dievu. Bezsamaņas stāvoklī esošam cilvēkam vakarēdiens nav jādod. Tomēr jāatšķir bezsamaņa no stāvokļa, kad cilvēks ir pie apziņas bet nespēj sazināties. Tādiem cilvēkiem noteiktos apstākļos dievgaldu var un vajag pasniegt, taču mācītājam būtu šis cilvēks jāpazīst, jāzina vai viņš ir kristīts un vai pats ir vēlējies dievgaldu.

 

16. Minimālie noteikumi

Ne viss iepriekš rakstītais pieder pie necesitas sacramenti . Tomēr visās draudzēs obligāti jāievēro šādi Sinodes apstiprinātie noteikumi:

1. Mācītājam jāseko, lai draudzes locekļi dievgaldu baudītu cienīgi un sev par svētību. Mācītājam jānodrošina draudzei mācība par sakramentu, kā arī pastorālas sarunas un grēksūdzes iespējas.
2. Dievkalpojumam jānotiek apstiprinātajā kārtībā ar dievgalda daļu noslēgumā. Pārcelt Svēto Vakarēdienu uz dievkalpojuma sākumu nedrīkst. Dievkalpojumu vada celebrants, citi mācītāji viņam asistē.
3. Sakramentam jālieto atbilstoši elementi - īpaši gatavotas hostijas un dabīgs vīnogu vīns. Tiem jābūt svaigiem un tie jāglabā piemērotā, cienīgā vietā. Īpaši tas attiecas uz konsekrētu elementu uzglabāšanu.
4. Dievgalda traukiem drēbēm un pārējiem piederumiem jābūt veseliem un tīriem. Tie jāglabā piemērotā, cienīgā vietā.
5. Obligāti jālieto korporāls. Ja nav bursas, korporālu salocītā veidā glabā īpašā auduma pārvalkā.

6. Mācītājs pirms elementu konsekrēšanas mazgā rokas.

7. Traukus iztīra tūlīt pēc dievgalda izdalīšanas. Biķera izskalošanai lieto ūdeni, kuru celebrants izdzer. Purifikatorus līdz mazgāšanai ievieto auduma maisiņā. Papīra salvetes līdz sadedzināšanai ievieto plastmasas maisiņā.

 

Arhibīskaps Jānis Vanags

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .