Pa Jonas pēdām.

2020. gada 6. septembris

2019.gada rudenī devos ceļojumā uz Svēto zemi- Izraēlu. Kad ceļojums jau tuvojās noslēgumam, nonācām Vidusjūras krastā pie senās Jafas ostas – vietā, kur pravietis Jona iekāpa kuģī, lai bēgtu no Dieva.  Ieraugot mīlīgo pieminekli zivij, domās atgriezos pie Jonas. Atausa atmiņā kāds notikums, kad diezgan ekstremālos apstākļos pirmoreiz kādā savas ģimene ceļojmā iepazinos ar pravieti Jonu un viņa pieredzi.

Tas notika kādā pastaigā Saksijas kalnos. Dēls, slēpojot, pazuda un viņu meklēja vairāk nekā četrarpus stundas. Satumsa, negaiss pieņēmās spēkā un līdz ar to – arī mūsu izmisums pieauga. Mēs nezinājām, kas ar viņu ir noticis. Kad nācās atgriezties viesnīcā, apsēžoties uz viesnīcas gultas atvēru skapīša durvis un tur gulēja Bībele. To ātri atvēru un uzšķirās Jonas grāmata. Izlasītais mani ļoti spēcīgi uzrunāja:

“Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!” /Jonas grāmata 2:7-10)

Tobrīd mēs jutāmies tieši kā Jona – savā dvēselē nolaidušies līdz dziļākajiem kalnu  pamatiem, baiļu mazdūšībā, bet šie Bībeles panti mani iedrošināja – lūgšana nonāca pie Dieva – tur, kur ir glābšana. Pieķēros šiem vārdiem ar sirdi un dvēseli, un ticēju, ka Dievs man ir atbildējis. Pēc piecpadsmit minūtēm zvanīja telefons un teica: “Viņš ir atradies!” Alā, pārbijušos un nosalušu. Bet GLĀBTU!

Pēc kāda laika Bībeles studiju ietvaros nolēmu vairāk pievērsties šim Bībeles antivaronim. Interesants personāžs – nepaklausīgākais misionārs un turklāt pravietis! Es vēlējos saprast, kādēļ toreiz galējā izmisumā Dievs mani uzrunāja tieši ar vārdiem no Jonas grāmatas. Tā kā atbilde nebija acīmredzama, nodomāju, ka laikam jau vienkārši šī Bībeles vieta bija piemērotākā situācijai. Tomēr – kas gan man varētu būt kopīgs ar Jonu?! Neesmu taču ne misionārs, ne pravietis.

Pērn atgriežoties no Izraēlas, Dievs man atkal lika domāt par Jonu un es vēlreiz ķēros pie šīs Bībeles grāmatas izpētes. Tā sakot – otrais piegājiens.

Izraēlā esot, Bībele un tajā aprakstītie cilvēki burtiski atdzīvojās manā priekšā. Taču ne jau viņi ir galvenie Bībelē. Jonas grāmatā zivs ir minēta četras reizes, pilsēta – deviņas reizes, Jona – astoņpadsmit reizes, bet Dievs – trīsdesmit astoņas reizes!

Jo šī grāmata ir par Dievu un Viņa būtību – par to, cik labs Viņš ir pret saviem nepaklausīgajiem dēliem un meitām, kas bēg no Viņa. Arī pret mani.

Studējot Jonas grāmatu no jauna, man bija jādomā par šo aplamo iedomu, ka no Viņa var kau,t kur noslēpties, aizbēgt. Daudzi dzīvo, balstoties uz principu: ja uzskatu, ka Dieva nav, ka Jēzus bija pravietis vai pasaku tēls, tad tā arī ir. Bet cik tas ir labi zināt, ka kādā brīdī mīlošais Dievs apstādina ceļā uz viņu izdomātajiem mērķiem, plāniem, sapņiem.

Patiesībā visa tā padarīšana ar lielo zivi man liekas nedaudz smieklīga. Ja spētu ceļot laikā un satikt Jonu, es viņam pajautātu: ‘Nu, kur Tu, mīļais, bēdz? Vai tad no Dieva var aizbēgt?!”

Ja neesat to lasījuši vai ir aizmirsies, varu īsumā ieskicēt galvenos notikumus. Jau pirmajos divos pantos viss liekas itin skaidrs – Visvarenais Dievs uzrunā Jonu un dod viņam uzdevumu doties uz Ninivi, lai tās iedzīvotājiem pavēstītu ļoti nepatīkamas ziņas. Taču jau nākamajā pantā lasītāju gaida pārsteigums – Jona ceļas, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga. Viņš devās uz Taršišu. Tagad, lasot šo stāstu no jauna, man ir viegli iztēloties mazo ostas pilsētiņu Jafu, viļņu šļakstus pret krastu, saules starus, kas karsē galvasvidu un… Jonu. Iedomājos, kā viņš ierodas ostā. Viņam ir nauda biļetei, kuģis jau gaida un viņam ir vieta uz tā. Viss ir sagatavots, lai bēgtu no Dieva. Plāns ir izdevies.

Ninive atrodas kādus 800 km uz vienu pusi no vietas, kur bija Jona, un Taršiša – kādus 3218,6 km uz otru. Jafā uz ietves pamanīju metāla aplīšus, uz kuriem bija norādīts attālums līdz dažādām pilsētām, bija arī tāds ar uzrakstu “Barselona”. Izrādās, ka senā Taršiša atradās Spānijas teritorijā – kādus 180-200 km no Barselonas, kur mūsu varonis Jona grasījās doties. Droši vien viņš domāja – jo tālāk no Dieva plāna, jo labāk. Kā redzams, viņš ar savu plānu bija apmierināts un pilnīgi mierīgs, jo devās uz kādu no zemākajām kuģa telpām un mierīgi aizmiga. Varbūt viņš domāja: “Nepaklausīju Dievam. Bet viss izdevās lieliski.”” Kāds autors to ir izteicis ļoti trāpīgi: “Kad nolemjam nepaklausīt Dievam, vienmēr būs pieejama laiva, kas dodas uz Taršišu.” “Laiva”, kas aizved prom no Dieva.

Stāsts ir garš un pilns dažādiem interesantiem faktiem, tomēr gribas ātrāk nokļūt pie zivs. Man patīk zivis. Ja pilsētā, ko apmeklēju, ir akvārijs, tad noteikti dodos to apskatīt. Zivis varu vērot stundām ilgi: man neapnīk. Bībelē nav minēts, kas tā bija par zivi, ir tikai teikts, ka tā bija LIELA zivs.

Tā nu lieliskais brauciens ar kuģi ir beidzies ar Jonas izmešanu jūrā vētras laikā, bet te pēkšņi jauns un negaidīts pavērsiens. Izrādās, ka Dievs, kuram Jona nevēlējās paklausīt, valda arī pār zivi, kura, atšķirībā no Jonas, paklausa – un aprij Jonu. Taču nesagremo! Ja zivs būtu bijusi tikpat nepaklausīga kā Jona, viņš būtu kļuvis par tās “ pusdienām” vai “ uzkodu”.

Līdz Spānijai Jona netika. Dievs viņu tomēr apstādināja. Zivs vēderā – izolācijā, tumsā, sālītā ūdenī, bezgaisā, klausoties žļerkstošās skaņās, no viņa beidzot izlauzās lūgšana (1.nodaļā viņam neatradās ne vārda Dievam) – gandrīz kā dziesma, kā psalms.

Pirms pāris gadiem bija saruna ar kādu jaunu sievieti. Viņa dzīvoja pēc iepriekš aprakstītā principa: es un mani lielie plāni. Tagad, kad pēc vairākiem gadiem viņas dzīve ir pārvērtusies par postažu un viņa ir nonākusi “ zivs vēderā”, attiecības ar Dievu atjaunojas. No “zivs vēdera” atskan vispatiesākās lūgšanas. Un atnāk atziņa, ka tikai pie Dieva Tā Kunga ir glābšana.

Nenonākt pie šīs atziņas ir liela traģēdija. Dievs man ļāva piedzīvot šo “zivs vēdera” periodu, stāvot tumsā vareno Saksijas kalnu pakājē. Debesis bija pilnas zvaigžņu. Kalna pakājē esot, es redzēju tikai tās. Mans skatījums bija ļoti ierobežots. Es mēģināju iedomāties, kā to visu redz Dievs no augšas. Viņš taču zina, kur atrodas mans dēls, kas ar viņu ir noticis. Viņš taču var manu dēlu izglābt.

Un tad es teicu: “Tavs prāts lai notiek!” Fiziski atrodoties viszemākajā savas dzīves punktā, garīgi biju pakāpies augstākajā, jo patiesi nodevu visu Dieva rokās.

Viņš izglāba manu dēlu un pārmācīja mani. Lai es nebēgtu kā Jona.

Starp citu, otrreiz iedziļinoties Jonas grāmatā, sapratu, ka sākotnēji arī es nevēlējos paklausīt Dieva plānam- kļūt par mācītāju tikai izzināt Viņa gribu studējot Lutera Akadēmijā četrus gadus. Man bija savs plāns, kā kalpot cilvēkiem. Dievam vajadzēja pacietību un laiku, lai mani pārliecinātu…

Nezinu, kādā dzīves posmā tu atrodies – vai, pārliecināts par sevi, kāp kuģī, lai dotos prom no Dieva aicinājuma, vai, vētrai tuvojoties, mierīgi guli. Vai esi zivs vēderā un brīnies, kā tas ir gadījies? Pajautā Dievam, kādi ir Viņa plāni tavai dzīvei. Sauc pēc palīdzības! Tā ir tepat blakus. Jo mums ir glābējs- Kristus!

Āmen!

Sv.Runa, Mālpils draudzes pilnsapulces Dievkalpojumā.

2020. gada 23. augusts

Es ilgi meklēju vārdus, ko Jums teikt. Ilgi domāju, kas mums kā draudzei šodien jādzird, kad ir draudzes lielā sanākšana. Es ilgi raudzījos sevī pēc vārdiem, pēc virzības, kurā mums kopīgi jāiet. Es pēc nu jau turpat 10 kalpošanas gadiem šai draaudzē Dievam nepārtraukti esmu lūdzis, lai rāda mums ceļu. Lai šai brīdī Dievs rāda mums gaismu. Kā mums piecelties, kad jūtamies sabijušies, noguruši, ciparos vai spēkā mazi, apmaldījušies starp iespēju variantiem, varbūt pat dusmīgi, cīnoties ar atbilžu meklēšanu savās sirdīs?

Vakar pēc kristībām es ieskatījos mūsu baznīcas vitrāžā, tās krāsainajos stikla gabaliņos. Zilgani, sarkani, dzeltenīgi stikla gabaliņi. Jo vairāk es skatos šajā mīlestībā dotajā un stiprinājumu sniedzošajā dāvanā, jo vairāk es tur redzu cerību un virzību. Un ziniet kādu? Virzību uz augšu! Tiekšanos uz Debesīm. Sniegšanos pretī Dievam. Mums šobrīd ir vajadzīgs – spēks, lai tiektos uz augšu. Turpināt. Visiem kopīgi vēlēties turpināt veidot Dieva namu caur mums, ar mums. Mēs jau varam šajā brīdī, fokusēt visu savu uzmanību uz to, kā mums šobrīd vēl nav un ko nevaram un no kā mēs baidāmies. Mēs varam visus iespējamos “bet” lietot kā ieganstus, lai atrunātos. Vai arī mēs varam pamanīt tās daudzās svētības un spēkus, kas mums šobrīd vēl ir. Vai mēs varam pamanīt sevī tādu, kaut mazu dedzību, kas tiecas uz Debesīm? Mums vajag garīgi piecelties, sarosīties, iesaistīties, atsaukties un gribēt, lai mēs varētu caur sevi turpināt draudzi celt. Visiem. Un te es tiešām domāju, cik ļoti mums šajā brīdī draudzei vajag ikvienu – mums vajag draudzes sirmgalvjus, kas vēl atgādina par savu nodošanos, par savu spēku un spēju no nekā sākt atkal. Mums vajag dzīves pieredzes bagātos, kam ir zināšanas, iespējas, griba. Mums vajag spēka gados esošos, kam ir mīlestība, līdzcietība. Mums vajag jauniešus, kas vēl māk sapņot un ilgoties. Un mums vajag bērnus, kas vēl māk nevainīgi jautāt un priecāties. Un mums ir visas šīs grupas. Mums šajā brīdī vajag tikai sākt darboties, uz augšu tiekties.

Un tādēļ pavisam nejauši Bībelē mani uzrunāja Nehemija vārdi. Nehemija nebija ne pravietis, ne priesteris vai pārvaldnieks, viņš bija dzērienu devējs ķēniņam (kas tajā laikā bija gana ievērojams darbs, jo ķēniņu bieži gribēja noindēt, tādēļ ķēniņš uzticējās tikai īpašam, pašam uzticamākajam cilvēkam, no kura rokām nebija bailes paņemt kausu). Bet Nehemija, kura vārds vien nozīmē “Kungs ir mans iepriecinātājs” caur savu dzīvi un dzīves notikumiem bija piedzīvojis, ka Dieva roka vienmēr ir labvēlības pilna. Viņš zināja un labi pazina savas spēka un iepriecas īsto Avotu. No šī Avota viņš nekad neaizgaja tukšs vai vājš vai vienaldzīgs. Un tad Nehemija saņem ziņu, ka Jeruzālemes mūri ir, sagrauti, viņš raudāja par to, kam viņa jūdu draudze iet cauri. Bet tad viņš liecināja visiem par to, cik Dieva roka ir laba bijusi viņa mūžā un visā jūdu draudzes laikā. Ka par to vien pienāktos Dievam pretī labo dot. “"Celsimies un celsim!", tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam”, ir teikts Nehemija gramatā. To teikumu vairs neteica Nehemija viens pats. To teica jau vesela draudze – celsimies un celsim! Es nezinu, kuru no ceļiem, variantiem draudze izvēlēsies, kur mēs atradīsim projektiem: jumta un fasades remontiem līdzekļus. Mums priekšā atbildīgs process. Bet es zinu vienu, ka mums šajā brīdī vēl ir dots tik daudz, lai Dievam par to pateiktu paldies, par to, ka Viņa roka ir laba arī pret mums katru bijusi, tik daudz un dažādos veidos. Un par to vien mums vajadzētu vēlēties kopā būt, kopā lūgt, kopā smieties un kopā raudāt, kopā veidoties, kopā tiekties pret Debesīm. Un tādēļ viss, ko es gribu pateikt Tev un sev– celsimies un celsim. Celsim tālāk draudzi, kas tur Kristus mīlestību, kas stiprinās Dieva vārdos, kas lepojas ar savu latvietību, kas pārbaudījumos paliek stiprāka, dziļāka, tuvāka viens otram un Dievam.

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. 1. Kor. 13, 13

Tiešam tu zini to brīnišķīgo sajūtu, kad tu atnāc mājās un jūti, ka tur tu esi ļoti, ļoti gaidīts. Vajadzīgs. Tu zini to sajūtu, ka ir kāda vieta, kuru tu sauc par savu. Tu zini to sajūtu, kad tu atslēdz durvis, un telpa, kas tevi ieskauj, ir mīlestības, siltuma pilna un tik droša. Tava māja. Un tajā mājā viss ir tavs – tur ir tavas negulētās naktis un visi uztraukumi, strīdi. Tavā mājā tur ir tavi svētki un tavi apkampšanās brīži, tavā mājā tur ir kopīgs galds un mielasts. Tavā mājā ir tava atpūta un sirdsmiers, un tur ir tavi pienākumi, darbi. Tavi bērni dzimst un uzaug tavā mājā. Tavi mīļie noveco un aiziet mūžībā tavā mājā. Tavi jaunie pieaug un atstāj tavas mājas un katru reizi tu priecājies, kad viņi atgriežas, savās dzīvēs, sevi meklējot. Reizēm jūties varbūt nesaprasts savās mājās un tad dusmās, sāpēs esi gājis prom un tomēr, domās esi skatījies atpakaļ, ilgojies atgriezties. Tavā mājā ir visas tavas lūgšanas. Tavā mājā ir tava sirds. Pašam nemanot, tu saaudz ar savu māju, ar savu namu. Un tā tas ir mums, Mālpils draudzei. Mums ir mūsu draudzes garīgā māja. Mūsu skaistā baznīca, par spīti gadiem un izaicinājumiem uzturētā. Mūsu ēka, kur mēs sev ļaujam uz mirkli apstāties, lai Dievu sadzirdētu, sajustu savā ikdienā un svētkos. Ēka, ar kuru mēs jutāmies lepni. Ēka, kur vienmēr varam saņemt Dieva mieru, ja vien to cilvēks atļautu savai sirdij meklēt. Mūsu Dieva nams, kas pēdējā laikā prasīs lielus ieguldījumus tā remontos, varbūt pat līdz galam nav īsti novērtēts. Mums katram ir savas atmiņas par mūsu dievnamu. Tie, kas to atjaunoja pirmajā Latvijas valsts laikā, var stāstīt, kā no nekā, tikai ar lielu apņēmību un lielu sirdsdegsmi, tapa kaut kas tik skaists un svēts. Tie, kas šo namu uzturēja gadu desmitiem ilgi, tie var stāstīt par dedzīgiem strīdiem un nebeidzamām cīņām, bet arī par milzīgu sevis atdošanu un nodošanos. Šodien daudzi var stāstāt par savu teikto mīlestības jāvārdu šā dievnama altāra priekšā. Šodien daudzi var stāstāt, kā pār jums tika liets ūdens, kristījot jūs vai jūsu mīļos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kā jūs nācāt pie altāra saņemt dievgaldu, reizēm lēnām pieturoties pie margām, jo dzīves smagums un nastas spiež. Tā ir jūsu atmiņu krātuve.

Man ir savs stāsts par šo dievnamu. Kad es šeit sāku kalpot 10 gadus atpakaļ, man bija sajūta, ka draudzes locekļi nedaudz baidās, atturās ienākt sakristejā, zemoties altārim, krist ceļos Dieva vaiga priekšā. Un es sev solīju – es radīšu šo vietu, par to, kur mēs visi jūtamies pieņemti un gribēti un droši. Un man gribas ticēt, ka man tiešām tas izdevās.

Īpaši ir brīži, kad vadot dievkalpojumu pie altāra rīta saule spīd caur vitrāžu logiem. Es domāju, ka mums visiem liekas, ka pats Dievs mums uzsmaida, izliedams pār mums savu gaismu. Esmu ļoti iemīlējis šo dievnamu un jūs draudzi. Šīs Dieva nams ir kļuvis arī par manām garīgajām mājām. Brīdī, kad tek ūdens caur veco jumtu un kura vējkastes satrupējušas no vecuma, kad ļaudis atgādina par noplukušo fasadi, kas Tā Kunga namam goda nedara, mana sirds iesāpas. Un daļa arī tavas sirds mīļo draudzes locekli. Es domāju, ka šis nams ir arī daļa mūsu draudzes sirds.

Un liekas, kas to darbu var paveikt. Jā mēs drīkstam bēdāties par to ko mīlam. Citādi mēs būtu vienaldzīgi. Mīlestība un skumjas ir vienas medaļas divas puses. Ja tu mīli, tu zināsi, kā sāp, kad liekas, ka tu te no ko nevari darīt. Tomēr ir lietas, kas dod spēku.

Mūsu baznīca māca mums par pašu būtiskāko, nesagraujamo, mums neatņemamo. Jā, tas ir mūsu altāris caur kuru ir Dieva klātbūtnes sajūta mūsu sirdīs.  Vitrāžu logi, kurus ziedoja, pateicība viņiem. Ērģeles, tās ir mūsu dziesmas. Kroņlukturi kā zīme, ka iekšējā Kristus gaisma nevar izdegt.

Mums ir ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība. Ja tava sirds tic, cer, mīl, ja mana sirds tic, cer un mīl, starp mums ir Dievs savā spēkā. Mēs visi kopā ar jauno draudzes padomi varēsim paveikt lielus darbus ticībā. Lai Dievs jo bagātīgi svētī. Āmen

Svētdiena Baznīcas gadā - Misericordia Domini

2020.gada 26.aprīlis

Jn.10,12-16 „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.”

Daudzi no mums zina 23.Ps. no galvas: "tas Kungs ir mans gans, man netrūkst ne nieka. Viņš man liek ganīties zālainās ganībās un atspirdzina manu dvēseli."

Jēzus daudzviet Jaunajā Derībā runāja krāsainos tēlos. Labais gans rūpējas par savu ganāmpulku. Viņš gādā, lai avis būtu veselas un stipras. Vada pie labām ganībām, kur ir veselīga zāle un skaidrs ūdens. Ja kāda savainota, tad gans to pārsien, ja slima, tad palīdz izveseļoties. Viņš aizsargā no plēsīgiem zvēriem, un nomaldījušās piepulcina ganāmpulkam.  

Protams, Jēzus ir augstais gans. Apustulis Pēteris viņu sauc par dvēseļu bīskapu.

Bet šis tēls „Labais gans” uzrunā arī citus. Ne tikai mācītājus, ne tikai tautas politiskos līderus, un pat ne tikai kristiešus, bet visus cilvēkus. Šis tēls caurvij visu cilvēku dzīves. Jo ir cilvēki, kas ir uzticēti mūsu gādībai, kuri ieklausās un uzlūko kā autoritāti. Visspilgtāk tas izpaužas vecāku pienākumā pret bērniem: Viņi gādā par visu nepieciešamo - ēdienu, apģērbu un izglītību. Laulātie atbalsta viens otru priekos un bēdās. Arī draugi neatstāj nelaimē, palīdz, piedāvā palīdzību, neaizmirst viens par otru. Taču tam klāt ir jābūt arī garīgām lietām. Vecākiem būtu jāpalīdz bērnam arī garīgās lietās – piemēram jāpamāca īpaši šajā laikā, kad nevar dievnamu apmeklēt, lūgt Dievu. Laulātie savā starpā turklāt varētu pārrunāt garīgas un ticības lietas. Vai mēs aizlūdzam par tiem, kuri mums uzticēti? Vai mēs nesam savās lūgšanās viņu problēmas, vai lūdzam viņiem dziedināšanu, pasargāšanu no ļauna, atgriešanos un mūžīgo dzīvību? Vai tas, ko mēs stāstam ir skaidrs ūdens un laba zāle. Vai tas ir Evaņģēlijs un Kristus vēsts, vai tai ir pieduļķotas klāt citādas mācības, ticējumi un māņticības?

Lai mēs būtu labi gani, mums pašiem ir jābūt labi ganītiem.

Pavirši uzlūkojot dzīvi, šķiet, ka tur daudz un būtiskas lietas ir atkarīgas no sīkumiem un nejaušībām.

Ir lietas, kas mūs iespaido uz labu un ir, kas iespaido uz ļaunu. Šajā brīdī nevērtēsim, kas no tā visa ir labs un kas ir slikts. 

Kristīgā ticība nozīmē ticēt, ka Dieva Dēls ir ienācis šajā pasaulē lai mūs atpestītu. Mēs, kas bijām grēka vergi, velna valstībā – mēs esam Kristū atbrīvoti. Svarīgi ir ticēt, ka visā, šajā notikumu kopumā – ir ienākusi Dieva žēlastība, kas mūsu dzīvi pagriež uz labu. Dzīvojot un mirstot – mēs piederam viņam. Dieva vārds saka, ka mats no mūsu galvas nevar krist bez Dieva ziņas.

Āmen!

SPREDIĶIS BALTAJĀ SVĒTDIENĀ

2020. gada 19. aprīlis

“Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jņ. 20:19–31)

Kad jūs salīdzināt Bībelē lasīto par notikumiem Jēzus dzīvē pirms un pēc augšāmcelšanās, kādas atšķirības šo divu dažādo notikumu, starpā jūs ievērojat? Tādas atšķirības katrā ziņā ir vairākas un diezgan ievērojamas. Par vienu no tām mēs pārdomāsim šodien.

Savas publiskās kalpošanas laikā Jēzus daudz un ļoti atklāti sludināja ikvienam, kas bija ar mieru Viņu uzklausīt, un arī dziedināja pie Viņa atnākušos no visām viņu kaitēm, reizēm pieceldams pat mirušos. Viņa spēkpilnās un patiesību izstarojošās runas un šie brīnumi tad arī bija tas, ko Viņa laika cilvēki domāja, sakot vārdu “Jēzus no Nācaretes” – tas bija tas, pēc kā Viņu pazina. Jāsaka, ka arī mūsdienās milzum liels vairums cilvēku pazīst tieši šādu Jēzu – labo mācītāju un brīnumdari, un tieši tādu Viņu arī vēlas atrast un sastapt. Patiesību sakot, tādi esam mēs katrs laiku pa laikam. “Kungs, dari tā, lai man nesāp,” es saku. “Kungs, dziedini manu bērnu, lai viņš kļūst atkal vesels,” es saku un meklēju iedrošinājumu, stiprinājumu vai skaidrību kādā jautājumā Viņa teiktajās līdzībās, sprediķos un sarunās ar mācekļiem. Šis mācītājs un dziedinātājs ir tas Jēzus, kas mums tik ļoti ir nepieciešams, jo acīmredzamas ir pašas nepieciešamības, vajadzības. Bet šodien – svētdienā pēc Lieldienām – šis mācītājs un dziedinātājs saka: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Lūk, šī arī ir viena no lielākajām atšķirībām starp laiku pirms un pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pirms tā visa bija – mācītājs un dziedinātājs, paēdinātājs un no visām klapatām izglābējs; pēc augšāmcelšanās ir – Pestītājs. Vai tad tas ir pretrunā viens ar otru? Nē, Jēzus aizvien ir tas, kas Viņš ir bijis, un vajadzības gadījumā ir ar mieru to arī apstiprināt – ka Viņš spēj gan dziedināt, gan pamācīt, tomēr tas vairs nav Viņa tiešais darbs un amats. Pēc augšāmcelšanās mēs evaņģēlijos nelasām ne par vienu dziedināšanu, ne par vienu acīmredzamu pie cilvēkiem notikušu brīnuma darbu, ko būtu darījis Jēzus. Ja arī tur notiek kas mūsu acīm un prātam brīnumains, tad tas parasti ir saistībā ar Jēzu pašu – Viņa pēkšņā parādīšanās un izzušana, sākot jau ar Lieldienas rītu, arī Viņa nepazīstamais izskats un galu galā pavisam īpatnējais skats, Viņam uzkāpjot Debesīs. Šajā reizē mēs runāsim par to ārējo vienkāršību, kādā Jēzus pēc augšāmcelšanās mēdz pavadīt laiku kopā ar mācekļiem, un lūkosim saprast, vai tik tā nav ārkārtīgi brīnumaina vienkāršība, ko viņi un caur viņiem arī mēs visi pēc Lieldienām piedzīvojam.

Droši vien visi piekritīs, ka fiziskas sāpes ir daudz skaidrāk jūtamas un definējamas par tā sauktajām dvēseles sāpēm un ciešanām. Arī miesas kaites – dažādas slimības – ir daudz skaidrāk redzamas un apzināmas par cilvēku garīgo vājumu, piemēram, neticību un kaut kādu iemeslu dēļ zaudētu spēju ticēt. Tomēr arī šīs neredzamās un pat pašu sirdzēju bieži vien neatzītās un neapzinātās kaites ir ne mazāk nopietnas par fiziskajām un labi redzamajām. Varētu pat teikt, ka tās – neticība, grēks, pretošanās Dieva vārdam – ir vēl nopietnākas kaites nekā to miesā redzamās sekas. Šīs neredzamās vai grūti saskatāmās vainas ir iemesls un veids, kā dažāds ļaunums cilvēkiem piekļūst un mūs moka, tādēļ varētu pat teikt, ka ar to pirmām kārtām ir jātiek galā. Un uz to jau norāda arī pats brīnumainais dziedinātājs un mierinātājs Jēzus no Nācaretes, kad Viņš vairākkārt ir diezgan negribīgs dziedināt kādu fizisku kaiti. Atcerieties, piemēram, to gadījumu, kad viņš kādam triekas ķertajam atlaiž jeb piedod grēkus un norāda, ka draugi to var nest atpakaļ uz mājām. Proti, ka pašu galveno viņš jau ir saņēmis. Un tikai ļaužu pulka dēļ, kuri to visu redzēja un kuriem klātesošie jūdu garīdznieki it kā grasījās izšaubīt ticību uz Jēzu jeb Viņa pasludināto grēku piedošanu, Jēzus – šīs piedošanas apstiprinājuma dēļ – slimo dziedināja. Bet visādi citādi šis cilvēks varēja palikt tikpat slims kā iepriekš, un tomēr – arī dziedāt kopā ar kristīgo draudzi godu Dievam augstībā, “ka mums nedz šeit, nedz mūžībā nav kaites vairs nekādas” – ne tādēļ, ka nu mūs vairs nespiestu iedzimtā grēka svars ar visām kaitēm, bet gan tādēļ, ka tas ir piedots; Dieva priekšā, Dieva acīs līdz ar grēku piedošanu mēs tiešām esam bez kaites, bez vainas kā Viņam pieņemams un patīkams šķīsts upuris, kā pats svētums, kas var Viņa priekšā pastāvēt un tikt Viņa svētīts šeit un mūžīgi.

Šo dārgo dāvanu un lielāko brīnumu tad arī Jēzus uzsver, māca un atgādina Saviem mācekļiem pēc augšāmcelšanās, mēģinot viņu acis pieradināt pie tā sauktās parastās ikdienas un viņu sirdis – pie neparastības un brīnuma redzēšanas šādā ikdienā, tas ir – pie ticības. Jēzus tiešām nāk mācekļu vidū brīnumainā veidā, kā mēs šodien lasām – caur aizslēgtām durvīm, bet tas it kā ir vairāk Viņa brīnums un Viņa darīšana, kas uz mācekļiem un uz mums attiecas minimāli. Uz viņiem attiecas nākamais – it kā vienkāršs sveiciens, uzrunājums: “Miers ar jums!” Un, lūk, notiek brīnums, jo tie, kas tikko bija nobijušies un ieslēgušies, kļūst brīvi no bailēm. Vēl vairāk – viņi kļūst droši. Un viņu prāts un sirdis, kas šaubījās un nezināja, tagad nešaubās, bet gan uzticas un droši liecina: “Mēs Kungu esam redzējuši.”

Lūk, patiesais brīnums – ka ne visi, izņemot kalpotājus var būt baznīcā. Atrodoties mājas apstākļos aiz aizslēgtām durvīm, kur netradicionāli cilvēki grib sastapt mācītāju un dziedinātāju no Nācaretes! Ko atbildēsim tiem, kas par to brīnās un jautā vai tas ir iespējams? Un atbilde ir – “Mēs Kungu esam redzējuši’’, jo Viņš ir nācis un nāk mūsu vidū pat aiz aizslēgtām durvīm un saka: Miers ar jums!  Un es ticu, ka notiks pie jums brīnums, jo jūs, kas tikko bijāt nobijušies un ieslēgušies, kļūsiet brīvi no bailēm. Vēl vairāk jūs kļūsiet droši. Un jūsu prāts un sirdis, kas šaubījās un nezināja, tagad nešaubīsies, bet gan uzticēsies un droši liecinās: “Mēs Kungu esam redzējuši.”

Tad arī vairs nav tik būtiski, kā tas izskatās, cik tas ir godpilni, ko citi par to domā un tamlīdzīgi, jo – Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir augšāmcēlies no tās pasaules, kur noteicošais ir spēks, ietekme, vara, godība un veidi, kā to visu sasniegt.

Bet pagaidām ir vienkārša ikdiena, vienkārši brīnumaina ikdiena ar varu, ko nevar iegūt ne vēlēšanās, ne karā – ar ticīgajiem dotu varu piedot grēkus, un ar mieru, ko nevar panākt ne ar vissvinīgākajiem memorandiem, ne ar bagātību, veselību vai ko citu. Tas ir miers, ko Savā Evaņģēlijā un sakramentos mums katram dod augšāmceltais Jēzus, šis miers ir augstāks – un arī labāks – par visu cilvēka prātu un saprašanu.

Āmen.

‘’Tas Kungs ir augšāmcēlies? Aleluja?’’

2020. gada 12. aprīlis

1 Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. 2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu 3 un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" 4 Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. 5 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. 6 Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; 7 bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." / Mk. 16:1-7 /

Tas Kungs ir augšāmcēlies! Aleluja! Aleluja! Lietojot šo vārdu, slavējam Dievu. Lieldienās tā darām, jo kur sagaidīja nāvi un visu cerību beigas, piedzīvoja dzīvību un atjaunotu cerību.

Mūsu ausis un acis piesātinātas ar ziņām par Koronas vīrusu. Gribētos tās aizvērt un galvu iebāzt smiltīs kā strausi to dara.  Arī Jēzus sekotāji, būdami acu liecinieki notikumiem Jeruzalemē, kas pēc cilvēka saprašanas beidzās Golgātas kalnā ar Jēzus kaunu un moku pilno nāvi, droši vien, ka viņiem gribējās kā ievainots dzīvnieks nolīst malā un vai kā strausam galvu iebāzt smiltīs. Tas Kungs ir augšāmcēlies? Aleluja?

Kā tas varēja/var notikt? Kur ir Dievs? Kāda jēga sludināt Kristus augšāmcelšanos, draudu apņemtiem?! Teikts, ka 40% iedzīvotāji saslims ar COVID19 vīrusu; vairums izveseļošoties. Vairums... Prāts kaut kā negrib pārsteigties ar savu Aleluja!

Varētu teikt, ka arī mēs, respektējot mūsu zinātnieku un medicīnisko personāla padomus, norobežojot sevi no citiem, esam nolīduši sāņus. Cik ironiski, ka dzīvojot nošķirtiem, piedzīvojam tuvību. Kaimiņi palīdz kaimiņiem, pat tādi, kas vienīgi apsveicinājušies, bet nav iepazinušies – meklē otram palīdzēt. Vīnotavas un brūži pārtrauc savu produktu ražošanu un pārgājuši uz dezinficējošu līdzekļu ražošanu. Ļaudis dzied un spēlē no balkoniem. Ģimenes pavada laiku kopā – runājot, spēlējot spēles, maltītes gatavojot. Šuvējas šuj maskas. Trūkuma cietēju atbalstītāju skaits pieaug. Cilvēki sazvanās – meklējot tiešāku kontaktu nekā īsziņas, epasti vai facebook var piedāvāt. Labestības atdzimšana. Aleluja!

Kur sagaidīja briesmas un vientulību, atplaukusi cerība un attiecību padziļināšana. Ļaudis griežas pie Dieva. Dzīves vērtības piedzīvo atjaunošanos. Saprotam, ka svarīgs ir līdzcilvēks. Varam droši sludināt: Tas Kungs ir augšāmcēlies! Aleluja!

Trāpīgi skan Kristus augšāmcelšanās dienā Apustuļa Pāvila vārdi: Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1Kor15:19) Tad arī velti visas Lieldienu svinības. Pāvils turpina: Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. (1Kor15:19) Pāvils atgādina: Dievs ir liels un Dieva apsolījumi derīgi visiem laikiem un ir spēkā visās vietās; Dieva lielums ietveŗ šo mirkli, šo laiku, šo gadu - pagātni un tagadni kā arī nākotni. Pāvils atgādina, ka esam Dieva rokās visur un vienmēr.

Lieldienu vestījums: augšāmcelšanās spēks ir spēcīgāks pat par krusta nāvi; Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem - pirmais, tā tad sekos arī citi... Lieldienas ir dzīvības svētki. Daba mostas no ziemas miega, stādi dzen asnus, pumpuri plaukst - daba atjaunojas. Tur kur viss likās beigts, atplaukst dzīvība. Atjaunošanās noder mums katram. Mana Lieldienu lūgšana ir, lai Dieva atjaunošanās spēks iedarbojas katrā vienā, ka domas kļūst gaišākas, cerīgākas, auglīgākas un mīļākas... Tas Kungs ir augšāmcēlies. Aleluja! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Aleluja! Lai Dievs jūs svētī un pasargā! Āmen!

Svētruna Palmu svētdienai.

2020. gada 5. aprīlis

Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.

Lai lasam Dieva Vārdu apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem:

5 Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, 6 kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, 7 bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; 8 un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! 9 Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, 10 lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē 11 un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. /Filipiešiem 2,5-11/

Lai lasam Svēto Evaņģēliju šai svētdienā no Sv. Jāņa 12 nodaļā:

12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!"14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! -16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.19 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!"

Šodien sākas Svētā nedēļa, vissvarīgākā liturģiskā gada nedēļa mums kristiešiem. Tas sākas šodien ar Pūpolsvētdienu dienu, kad Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzeļa, kur Viņu sagaidīja liels pūlis cilvēku, kas sauca Viņu par ķēniņu ar palmu zariem rokā. Mēs arī vienmēr esam svinējuši šo Pūpolsvētdienu kā īpašu svinību dienu. Šis notikums vienmēr ir bijis labi apmeklēts mūsu dievnamā.

Bet šogad ir viss savādāk: nav prieka, nav Lielā pūļa. Tā vietā" sociālā distancēšanās " vairāk nekā divu cilvēku tikšanās aizliegums un protams pienācīgā attālumā. Kā jūs joprojām varat svinēt Pūpolsvētdienu, kad baznīcas durvīm jāpaliek slēgtām?

Ņemot to vērā, ļaujieties tuvāk apskatīt šodienas Svēto Evaņģēliju.

Īsas pārdomas:

1. Paskaties uz Jēzu, kā viņš sēž uz ēzeļa. Viņš nejāj ar zirgu kā karavadonis, Viņš nepierāda savu spēku, ezelis ir nabadzīgo cilvēku pārvietošanās līdzeklis ar ēzeli nevar doties karā. Diezgan neuzkrītoši Jēzus ierodas Jeruzalemē.

Paskaties uz šo pazemību, kad jūs svinat Pūpolsvētdienu jūsu mājās šodien! Aizvakar, tas ir piektdien, mūs pamatoti kaitināja tas, ka eiropas islāma pārstāvji aicināja uz lūgšanu no daudzām mošejām skaļi uz to saucot un ka simtiem musulmaņi ir sapulcējušies vieni paši mošeju priekšā, visas policijas acu priekšā. Tas pats notika vakar, kad ierobežojumus neievēroja Svētajā Zemē ortodoksie jūdi. Jā, tas ir kaitinoši, ka tieši tagad šajā laikā islāma un ortodokso jūdu pārstāvji izmanto situāciju savas reliģijas varas demonstrācijās, kamēr mēs kā kristieši mūsu sabiedrības lielākā daļa mīlestībā pat neapmeklē dievkalpojumus gada svarīgākajā nedēļā. Bet tā tas bija arī ar Jēzu: viņš nerādija Savu spēku, bet acīmredzot pie cilvēkiem nāca pazemībā, pat ja viņi ilgojās pēc varena ķēniņa Jēzus jāja uz Jeruzalemi ar ēzeli. Un tik neuzkrītoši Viņš arī nāk pie jums šodien: caur mobilo tālruni, datoru, telviziju, radio un visādā citādā veidā, bet patiesībā šādā veidā šeit un tagad jūsu Kungs Jēzus Kristus, visas pasaules Kungs, nāk pie jums uz jūsu mājām un nav Viņam barjeru. Jā, jums ir visi iemesli priecāties šajā dienā: tavs Ķēniņš nāk pie tevis un tev saka: nebaidies. Protams, jums nav jābaidās no Jēzus; bet jums nav jābaidās arī no nākotnes problēmām, kas jums nāks, jums nav jābaidās no Korona vīrusa, pat ne no nāves. Es, tavs Ķēniņš, nāku pie tevis un palikšu pie tevis. Jā, mēs varam arī priecāties mūsu dzīvokļos šodien šajā Palmu svētdienā, priecāties par mūsu Ķēniņa atnākšanu.

2. Paskaties uz farizejiem, kad viņi stāv un saka, drīzāk viļās: "Jūs redzat, ka jūs neko nespējat darāt; lūk visa pasaule seko viņam." Jā, tas ir arī tas, ko mēs svinam šodien Pūpolsvētdienā, ka nekas un neviens nevar apturēt mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tā kā mēs sēžam mūsu dzīvokļos, mājās šajās dienās un nevar nākt uz baznīcu esam kā cietumā kopā ar neskaitāmiem kristiešiem. Mūsu Kunga Jēzus Kristus valdīšanas izplešanos neviens nevar apturēt. Jā, tas ir arī tas, ko mēs svinam šajā svētdienā, ka mūsu Karalis Jēzus Kristus ir spēcīgāks par visiem saviem ienaidniekiem – un ka Viņš tos neuzvar ar spēku, bet tikai ar savu vārdu un ar savu mīlestību.

3. Paskaties, kas notika dažas dienas vēlāk! Šodien Pūpolsvētdienā cilvēki visi kliedz kopā " Hosanna! (glāb mūs )" kopā viņi priecājas par savu Ķēniņu, bet tikai dažas dienas vēlāk piektdien viņi bļauj: "Sit Viņu krustā!" Tik ātri var noskaņojums mainīties, tik ātri ir cilvēki, kas vēlas mainīt savu attieksmi, kad to dara arī citi. Jā, tas ir grūti palikt  Jēzus pusē, pat tad, kad masas bļauj citus saukļus!

Un tas ir tieši tas pats mums: jā, ir viegli svinēt Jēzu kā Ķēniņu dievkalpojumā, baznīcā, kad visi pārējie dara tāpat. Ir viegli būt kristietim, kad redzat priekšrocības, ko tas dod, bet Jēzus arī šodien jums jautā: Vai jūs paliksiet pie Manis pat tad, kad jūs sēžat viens pats dzīvoklī? Vai jūs paliksiet pie Manis pat tad, ja tuvākajos mēnešos var kļūt grūtāk un joprojām nebūs iespējams apmeklēt dievkalpojumus? Kad nav sadraudzības kopā, nav iespēju satikt citus cilvēkus, ja tuvākajos mēnešos tas tiešām vēl nebūs iespējams, svinēt Svēto Vakarēdienu baznīcā? Vai es jums joprojām būšu tik svarīgs? Vai arī jūs nākat pie manis tikai tad, kad viss ir patīkams un ērts?

Jēzus ienāk Jeruzālemē. Mēs zinām, kāpēc viņš tā rīkojās: Viņš nāca mirt pie krusta. Tāpēc, īpaši šajā Svētajā nedēļā veltīsim daudz laika, lai dotos kopā ar Jēzu un pārdomātu kāpēc viņš gāja šo ceļu. Viņš to gāja galu galā - priekš tevis! Āmen.

Pat ja mēs šodien nevaram atkal pulcēties baznīcā, svētdienas sprediķis ir pieejams rakstiskā veidā.

Judica

2020.gada 29.marts

12 Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. 13 Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami! 14 Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. (Ebrejiem 13:12-14)

Un atkal mūsu baznīcas durvis paliek slēgtas šai svētdienā. Mēs esam ārpus dievnama, mēs esam mājās. Ārpus dievnama mūs ieskauj pasaule, kurai vispār nav izpratnes par to, ka Svētā Vakarēdiena svinēšana mums varētu būt tik svarīga.

Tualetes papīrs, pietiekami daudz griķu un izredzes, ka tuvākajā nākotnē varēs atkal ballēties – tas ir tas, kas ir svarīgs tik daudziem cilvēkiem ap mums, lai izdzīvotu šobrīd. Bet mums ar to nepietiek, tas sāp un mēs no tā ciešam.

Un mēs šodien dzirdam Judika sprediķa lasījumā par šīm ciešanām, ka tieši tas pats notika ar Jēzu viņš cieta "ārpus vārtiem". Kas ar to ir domāts?

Šodienas Judica svētdiena iezīmē ciešanu laika sākumu. No šodienas mūsu uzmanība ir vērsta tikai uz mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām un nāvi. Mēs labi darītu, ja mierīgi izlasītu notikumus par mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām, kas aprakstīts četros evaņģēlijos. Šajās divās nedēļās, kas ved līdz Lieldienām, lai atcerētos, ka mūsu Kunga ciešanas un nāve atkal ir dzīva mūsu sirdīs.

Bet visā šajā protams viens jautājums joprojām ir izšķirošs: kāda ir mūsu Kunga ciešanas un miršanas nozīme, un kāda ir šīs nāves nozīme pie krusta? Kad mēs skatāmies uz Jauno Derību, mēs atklājam, ka mūsu Kunga nāves nozīme mums tiek izskaidrota divejādi. Bet viens no visnozīmīgākajiem skaidrojumiem ir tas, ko vēstule ebrejiem mums atklāj:

Trešajā Mozus grāmatā Mozus apraksta kā Israēla tautai jāatīras reizi gadā no visiem saviem grēkiem: Jauns vērsis vai kaza jānokauj kā grēku upuris; ar viņu asinīm tiek slacīta Dieva klātbūtnes vieta saiešanas teltī. Cilvēku vaina tika uzlikta uz šā upura dzīvnieka un  par, cik tas tika pilnībā piesārņots ar cilvēka grēka vīrusu, šis dzīvnieka bija kā bīstams atkritums. Viss, kas palika pāri, tostarp galvas, ādas, iekšas un mēsli, pēc upurēsanas bija jāsadedzina ārpus telts ‘’atkritumu laukumā’’ uz ugunkura. Tam cilvēkam, kas šo pāri palikušo dedzināja, tad teica, lai pēc tam mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī, un tikai pēc tam nāk atpakaļ uz nometni – tie bija noteikumi attiecībā uz to, lai grēka vīruss nenāk atpakaļ pie Izraēliešiem.

Šis ‘’atkritumu laukums’’ vēstulē Ebrejiem  tiek attiecināts uz mūsu Kungu Jēzu Kristu: jo Viņa upura nāve par pasaules grēkiem nenotika Jeruzalemes templī, bet ārpus pilsētas vārtiem, Jeruzalemes ‘’atkritumu izgāztuvē’’, kur notika nopietnu noziedznieku nāvessodi. Jēzus bija tik inficēts ar visu šīs pasaules cilvēku grēka vīrusu, ka viņš bija jāizved uz poligonu, ka viņš tur bija jāiznīcina. Kāds šokējoši krasais mūsu Kunga Jēzus Kristus nāves apraksts! Un tomēr tajā pašā laikā kādas pārdomas jums: ja jūs to atkal un atkal piedzīvojat savā dzīvē kā grēka vīruss ir iekļāvis jūsu domās, jūsu vārdos, jūsu darbos un jūs saprotat, ka paši esat bezpalīdzīgi pakļauts šim nāvējošajam grēka vīrusam un nekad nevarat atbrīvoties vai uzvarēt šo grēka vīrusu pats: paskatieties uz savu Kungu Jēzu Kristu kā Viņš tiek nogādāts ārpus pilsētas vārtiem, kā Viņš tiek piesists tur pie krusta un mirst. Viņš, kas uzņēmis sevī šī grēka vīrusa nāvējošo iedarbību, lai šis grēka vīruss neradītu jums mūžīgo nāvi, bet jūs vienreiz un uz visiem laikiem izdziedinātu no šī grēka vīrusa.

Un tagad vēstule ebrejiem mums saka: ‘’Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami‘’  Jā, vēstulē ebrejiem saka: Šajā brīdī tā ir mūsu kā kristiešu vieta: sabiedrības vidū, ārpus dievnama, ārpus mūsu komforta zonas. Tas ir liels izaicinājums!

Kad gandrīz pirms divām nedēļām visi reliģiskie notikumi tika oficiāli aizliegti, nepagāja ilgs laiks, līdz parādījās pirmās ‘’gudrības’’ - kāds teica, ka baznīcas ir parādījušas vāji sevi šīs situācijas atrisināšanā, ka tās vispār vairs nepieder pie sistēmiski svarīgām institūcijām mūsu valstī. Jā, tās tagad vienkārši ir pazudušas, no ‘’skatuves’’un pat publiski neizsakās par Korona krīzi.

Taču šobrīd baznīcu uzdevums nav sevi prezentēt kā īpaši sistēmiski nozīmīgu un sevi aizstāvēt kādu nozīmīgu sociālo ieguldījumu viņa veic. Ja baznīcām tiek dota iespēja parādīties publiski, tad tām vajadzētu to izmantot – bet tad arī lūgt viņus sludināt Kristu, nevis aptvert politiskās pozīcijas ar nelielu reliģisku pieskaņu. Bet, ja apstākļi to prasa, kā tas notiek šobrīd, tad baznīcas un kristieši vispirms nedomā par sevi. Viņi arī ārpus vārtiem, neapstājas, lai palīdzētu tiem, kam nepieciešama palīdzība, izvēlas citus veidus kā uzturēt kontaktus vienam ar otru.

Jā, protams, mēs turpināsim palīdzēt tiem kuri ir atstumti mūsu sabiedrībā, mēs balsī runāsim par to, ka sakramenta uzņemšana mums kā baznīcai un kristiešiem ir obligāta, ka pat veiksmīga video prezentācija nevar aizstāt dalību Kristus miesā un asinīs. Bet tas, ka mēs tik maz dzirdam valsts radio un telvizijā redzam dievkalpojumus īpaši šajā laikā liek domāt, ka mēs nepiederam tai sistēmas daļai ar kuru rēķinās, drīzāk mēs kā kristieši traucējam.

Vēstule Ebrejiem to mums dara zināmu: " Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo." Kā kristieši mēs esam un vienmēr paliekam migranti, cilvēki, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas jebkur uz Zemes. Mēs necīnāmies būt sabiedrības vidū, mēs necīnāmies par savu reputāciju, jā, mēs pat nepieķeramies, lai paliktu šeit uz zemes tik ilgi, cik vien iespējams. Kamēr mēs esam šeit uz zemes, mēs darām to, ko Kristus mums liek darīt: kalpot tiem, kam to visvairāk vajaga. Kā kristieši mēs nebaidāmies palaist garām kaut ko mūsu dzīvē. Neatkarīgi no tā ko mēs piedzīvojam, pat ja tas ir laiks, kas mums jāpavada mājās, visas mūsu dzīves dienas ir tikai soļi ceļā uz mūsu dzīves mērķi uz Dieva jauno pilsētu, uz debesu Jeruzalemi, kur mēs nekad nebūsim izolēti, ierobežoti un atšķirti, bet svinēsim lielā kopībā, tur mēs nebaidīsimies no vīrusiem, slimībām un nāves, tur pats Dievs no mums personīgi noslaucīs visas asaras no mūsu acīm.

Jā, mēs esam migranti – un šis ceļš dažkārt var aizņemt diezgan ilgu laiku, lai sasniegtu Jauno Jeruzalemi. Tas ir iemesls kāpēc mēs ilgojamies, lai baznīcas durvis nebūtu ilgi slēgtas un drīz viss ārkārtas gadījums beigtos, un mēs varam atgriezties savā dievnamā. Bet līdz tam mēs neatlaidīgi lūdzam Kristu un esam kopā ar Viņu, jā, pat ārpus vārtiem. Āmen.

Pat ja mēs nevaram svinēt Laetare dievkalpojumu baznīcā, Laetare sprediķis nedrīkst būt pazudis. 

LAETARE-

MARTS 22, 2020-

SPREDIĶIS PAR JESAJAS 66,10-14

10 Priecājieties ar Jeruzālemi un līksmojiet visi par to, kas to mīlat! Priecājieties līdz sirds dziļumiem par to visi, kas bijāt par to noskumuši, 11 lai jūs zīstu un saņemtu spēku no viņas atspirdzinātājas krūts, lai jūs iepriecinātos un atspirgtu tās bagātajā pilnībā! 12 Jo tā saka Tas Kungs: "Redzi, Es likšu, lai ieplūst tajā labklājība kā upe un tautu bagātības kā no krastiem izkāpusi straume. Tad jūs baros kā zīdaiņus, jūs nesīs uz rokām un auklēs klēpī. 13 Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu, un tieši Jeruzālemē jūs kļūsit iepriecināti. 14 Jūs to redzēsit, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu miesas atzels kā jauna zāle; un Tā Kunga roka parādīsies svētībā Viņa kalpiem, un Viņa dusmas liks sevi sajust Viņa ienaidniekiem.

Šajās dienās mūsu sabiedrībā ir daudz runāšanas skaļas un klusas. Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri šajās dienās ir zaudējuši darbu un tagad baidās par savu tuvāko nakotni. Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri šajos pēdējos gados ir kļuvuši par uzņēmējiem un tagad saskaras ar uzņēmuma pastāvēšanu, ko viņi kādreiz bija izveidojuši. Un ko tagad? Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri tik ilgi bija gaidījuši kādu svarīgu notikumu viņu dzīvēs,  autovadītāju kursi, dzīves jubilejas, kāzas kuri tagad ir jāpārplāno uz jaunu datumu nākotnē. Es domāju par draudzes locekļiem pansionātos un slimnīcās, kuri vairs nevar saņemt vizīti, kuri arī gaida mācītāju – un viņš nevar nākt pie viņiem. Es domāju par jums draudzes locekļiem, kuri sēžat vieni paši savās mājās un nezinat, kā tikt galā ar savu vientulību. Un mēs visi esam skumji šajā dienā, ka mēs nevaram svinēt šo skaisto Laetare svētdienu kopā baznīcā, ka mēs nevaram dziedāt kopā, jā, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs nevaram arī saņemt personīgi Absolūciju, un dāvanas Svētā Vakarēdienā mūsu Kunga miesu un asinis. Jā, asaras var nākt, kad mēs domājam par mūsu tukšo baznīcu šajā svētdienas rītā, kad mēs domājam, ka tas, iespējams, nemainīsies daudz tuvāko nedēļu laikā vai pat daudz ilgāk. Tik daudz, kas mums vienmēr šķita tik pašsaprotams, tagad izrādās, ka tas vispār nav pašsaprotams; kopā mēs stāvam un saskaramies, cilvēciski runājot, ar neskaidru nākotni. Un es vēl neesmu minējis visu šo iemeslu: briesmas, ka tik daudz cilvēku visā pasaulē un arvien vairāk arī šeit mūsu valstī apdraud Korona vīruss, tūkstošiem cilvēku nāve, par ko mēs dzirdam plašsaziņas līdzekļos un kas tajā pašā laikā, šķiet, tuvojas mums. Kad tiks ietekmēti pirmie mūsu baznīcas locekļi – jā, kad man, iespējams, būs jāapglabā pirmie mūsu baznīcas locekļi, kuriem ir Korona?

Kas mums paliek, saskaroties ar šīm skumjām, ko mēs jūtam viens pret otru? Kas vēl ir palicis mums bez jokiem par griķiem un tualetes papīru, lai mūs uzmundrinātu?

Ja mums nekas nav palicis, šodien, šajā svētdienā, mēs varam dzirdēt mūsu Kunga balsi, kas mums saka :" Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu. "Kāds spēcīgs tēls ko mūsu Kungs piemin! Tas izraisa atmiņas, atmiņas par to, kā mūsu māte mierināja mūs, kad mēs bijām skumjās kā viņa ar savu mīlestību pret mums paņēma sāpes, kas bija mūsu dvēselē. Jā, šāds Mierinātājs ir viņš, Mūsu Kungs.

Kā Viņš to dara? Mēs to varam redzēt no tā, kā mūsu Dievs tajā laikā mierināja Israēla tautu. Tas bija izmisīgi vajadzīgs mierinājums tajā laikā:

Tajā laikā viņi no Jeruzalemes bija trimdā Babilonā, kur viņiem bija jādzīvo sava dzīve tālu prom no Dieva pilsētas, bez tempļiem, bez pielūgsmes Dieva namā, nē, ne tikai dažas nedēļas, bet daudzus gadus. 137. Psalmā izraēlieši apraksta, kā viņi tur jutās: " Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. 2 Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos, 3 jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!" 4 Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? 5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! 6 Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Bet tad, pēc tik daudziem gadiem, Tas Kungs sūta savu pravieti izraēliešiem ar brīnišķīgu vēstījumu: "mieriniet, mieriniet manu tautu, saka tavs Dievs!"Izraēla var atgriezties savā dzimtenē, var atgriezties Jeruzalemes pilsētā. Un tad beidzot sēru laiks ir beidzies, prieks tiek paziņots: "priecājieties ar Jeruzalemi un priecājieties par pilsētu, visi, kas to mīlat!“

Pravietis ļoti spilgti apraksta to, kas tur Jeruzalemē gaida izraēliešus: viņš salīdzina Jeruzalemi ar māti, kas zīdīs savu bērnu uz krūtīm. Jā, kā zīšanas procesā piekļaujas ar prieku viņa mātes krūts, tā israēlieši izjūt savu prieku Jeruzalemē, un ir apmierināti un dzirdināti ar labām dāvanām, ko Dievs dod viņiem savā pilsētā. Kāda laime, ka pravietis var sludināt Dieva Vārdu!

Jā, tāpat Dievs vēlas mūs mierināt, mierināt kā māte :

Pirmkārt, Dievs mums skaidri norāda: Es zinu, kur tu esi, Es zinu, kāds tu esi! Ja jūs domājat, ka Esmu tevi atstājis, ja jūs domājat, ka esat pilnīgi nošķirti no manis, tad jūs kļūdāties! Es redzu jūsu skumjas, Es redzu jūsu bezcerību, Es redzu jūsu vientulību, Es redzu jūsu asaras, Es redzu jūsu bailes. Jā, Es zinu, ka jums ir nepieciešama mīlestība!

Un tad Dievs ļauj mums zināt: Es esmu ar jums, Es runāju ar jums. Kā māte mierina savu bērnu? It īpaši, ļaujot bērnam dzirdēt viņas balsi. Kad bērns dzird mātes balsi, tas kļūst mierīgs, tad tas zina: tagad viss būs kārtībā. Tā tas ir ar Dievu. Kā viņš runāja ar izraēliešiem trimdā Babilonā caur Savu pravieti, tāpat Viņš runā ar mums šajā svētdienā Laetare Savā vārdā, nē, ne tikai baznīcas ēkā, bet arī šeit un tagad jūsu mājā. Vārds, ko jūs tagad dzirdat un lasāt, ir jūsu Kunga Jēzus Kristus Vārds, kurš vēlas jūs mierināt, tāpat kā māte jūs mierina. Viņš jums saka: nebaidieties, jo Es jūs esmu atpircis; Es jūs esmu aicinājis pēc jūsu vārda; Tu esi mans."Viņš jums saka: jūs esat bezgala svarīgi, man, tik svarīgi, ka es esmu atdevis Savu dzīvību, lai jūs dzīvotu, lai tas, ko jūs piedzīvojat savā dzīvē tagad nav pēdējais, bet tikai sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies! Viņš jums saka: Es zinu, kā jums tagad iet. Esmu pieredzējis to, ko nozīmē būt bēdīgam, ko nozīmē būt vientuļam, pat to, ko nozīmē iet nāvē. Es to visu zinu – un es esmu ar jums tagad, neatstājies savā ceļā vienatnē neatkarīgi no tā, kas jums tagad var būt priekšā.

Māsas un brāļi, es būtu vēlējies šodien runāt par to, kā Dievs mūs mierina dievišķajā kalpošanā, kā viņš tajā laikā ļāva izraēliešiem Jeruzalemē izjust viņa mīlestības prieku. Es būtu gribējis runāt par to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus arī mūs fiziski mierina, liekot roku uz mums svētajā Absolūcijā un piešķirot mums grēku piedošanu, ļaujot mums saņemt Viņa miesu un Viņa asinis, ļaujot mums fiziski izjust Viņa mīlestības pilnību. Es būtu tik labprāt aicinājis jūs pilnībā izbaudīt šo Viņa bezgalīgo mīlestību un iepriecinājumu šodien pie mūsu altāra. Jā, Dievs vēlas mūs stiprināt jau šodien ar savu vārdu, gaidot ļoti lielos atpestīšanas svētkus, kas mūs gaida mūsu dzīves beigās, kad mēs vienreiz un uz visiem laikiem būsim atstājuši visas rūpes un bailes, visas slimības un asaras, jā, visas ciešanas. Viņa valstībā, kurā mēs kādu dienu priecāsimies bez gala, kurā mūsu prieks kādu dienu nebeigsies.

Laetare-: priecājieties! Patiešām, tas ir tas, ko Kristus vēlas mudināt mūs darīt šodien, šajā svētdienā. Jēzu, mans prieks! Tas precīzi atbilst tam, ko mēs piedzīvojam! Jā, jūs paliekat mans prieks pat Jēzus ciešanās! Kāda Dieva mīlestība! Āmen.