Pa Jonas pēdām.
2020. gada 6. septembris
2019.gada
rudenī devos ceļojumā uz Svēto zemi- Izraēlu. Kad ceļojums jau tuvojās
noslēgumam, nonācām Vidusjūras krastā pie senās Jafas ostas – vietā,
kur pravietis Jona iekāpa kuģī, lai bēgtu no Dieva. Ieraugot mīlīgo
pieminekli zivij, domās atgriezos pie Jonas. Atausa atmiņā kāds notikums, kad
diezgan ekstremālos apstākļos pirmoreiz kādā savas ģimene ceļojmā iepazinos ar
pravieti Jonu un viņa pieredzi.
Tas notika
kādā pastaigā Saksijas kalnos. Dēls, slēpojot, pazuda un viņu meklēja vairāk
nekā četrarpus stundas. Satumsa, negaiss pieņēmās spēkā un līdz ar to – arī
mūsu izmisums pieauga. Mēs nezinājām, kas ar viņu ir noticis. Kad nācās
atgriezties viesnīcā, apsēžoties uz viesnīcas gultas atvēru skapīša durvis un
tur gulēja Bībele. To ātri atvēru un uzšķirās Jonas grāmata. Izlasītais mani
ļoti spēcīgi uzrunāja:
“Es biju
nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija
aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai
pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs,
mans Dievs! Un, kad
mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un
mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie
nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības
prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev
pienesīšu. Glābšana ir pie Tā
Kunga!” /Jonas grāmata 2:7-10)
Tobrīd mēs
jutāmies tieši kā Jona – savā dvēselē nolaidušies līdz dziļākajiem kalnu
pamatiem, baiļu mazdūšībā, bet šie Bībeles panti mani iedrošināja – lūgšana
nonāca pie Dieva – tur, kur ir glābšana. Pieķēros šiem vārdiem ar sirdi un
dvēseli, un ticēju, ka Dievs man ir atbildējis. Pēc piecpadsmit minūtēm zvanīja
telefons un teica: “Viņš ir atradies!” Alā, pārbijušos un nosalušu. Bet GLĀBTU!
Pēc kāda
laika Bībeles studiju ietvaros nolēmu vairāk pievērsties šim Bībeles
antivaronim. Interesants personāžs – nepaklausīgākais misionārs un turklāt
pravietis! Es vēlējos saprast, kādēļ toreiz galējā izmisumā Dievs mani uzrunāja
tieši ar vārdiem no Jonas grāmatas. Tā kā atbilde nebija acīmredzama, nodomāju,
ka laikam jau vienkārši šī Bībeles vieta bija piemērotākā situācijai. Tomēr –
kas gan man varētu būt kopīgs ar Jonu?! Neesmu taču ne misionārs, ne pravietis.
Pērn
atgriežoties no Izraēlas, Dievs man atkal lika domāt par Jonu un es vēlreiz
ķēros pie šīs Bībeles grāmatas izpētes. Tā sakot – otrais piegājiens.
Izraēlā
esot, Bībele un tajā aprakstītie cilvēki burtiski atdzīvojās manā priekšā. Taču
ne jau viņi ir galvenie Bībelē. Jonas grāmatā zivs ir minēta četras reizes,
pilsēta – deviņas reizes, Jona – astoņpadsmit reizes, bet Dievs – trīsdesmit
astoņas reizes!
Jo šī
grāmata ir par Dievu un Viņa būtību – par to, cik labs Viņš ir pret saviem
nepaklausīgajiem dēliem un meitām, kas bēg no Viņa. Arī pret mani.
Studējot
Jonas grāmatu no jauna, man bija jādomā par šo aplamo iedomu, ka no Viņa var
kau,t kur noslēpties, aizbēgt. Daudzi dzīvo, balstoties uz principu: ja
uzskatu, ka Dieva nav, ka Jēzus bija pravietis vai pasaku tēls, tad tā arī ir.
Bet cik tas ir labi zināt, ka kādā brīdī mīlošais Dievs apstādina ceļā uz viņu
izdomātajiem mērķiem, plāniem, sapņiem.
Patiesībā
visa tā padarīšana ar lielo zivi man liekas nedaudz smieklīga. Ja spētu ceļot
laikā un satikt Jonu, es viņam pajautātu: ‘Nu, kur Tu, mīļais, bēdz? Vai tad no
Dieva var aizbēgt?!”
Ja neesat to
lasījuši vai ir aizmirsies, varu īsumā ieskicēt galvenos notikumus. Jau
pirmajos divos pantos viss liekas itin skaidrs – Visvarenais Dievs uzrunā Jonu
un dod viņam uzdevumu doties uz Ninivi, lai tās iedzīvotājiem pavēstītu ļoti
nepatīkamas ziņas. Taču jau nākamajā pantā lasītāju gaida pārsteigums – Jona
ceļas, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga. Viņš devās uz Taršišu. Tagad, lasot šo
stāstu no jauna, man ir viegli iztēloties mazo ostas pilsētiņu Jafu, viļņu
šļakstus pret krastu, saules starus, kas karsē galvasvidu un… Jonu. Iedomājos,
kā viņš ierodas ostā. Viņam ir nauda biļetei, kuģis jau gaida un viņam ir vieta
uz tā. Viss ir sagatavots, lai bēgtu no Dieva. Plāns ir izdevies.
Ninive
atrodas kādus 800 km uz vienu pusi no vietas, kur bija Jona, un Taršiša – kādus
3218,6 km uz otru. Jafā uz ietves pamanīju metāla aplīšus, uz kuriem bija
norādīts attālums līdz dažādām pilsētām, bija arī tāds ar uzrakstu “Barselona”.
Izrādās, ka senā Taršiša atradās Spānijas teritorijā – kādus 180-200 km no
Barselonas, kur mūsu varonis Jona grasījās doties. Droši vien viņš domāja – jo
tālāk no Dieva plāna, jo labāk. Kā redzams, viņš ar savu plānu bija apmierināts
un pilnīgi mierīgs, jo devās uz kādu no zemākajām kuģa telpām un mierīgi
aizmiga. Varbūt viņš domāja: “Nepaklausīju Dievam. Bet viss izdevās lieliski.””
Kāds autors to ir izteicis ļoti trāpīgi: “Kad nolemjam nepaklausīt Dievam,
vienmēr būs pieejama laiva, kas dodas uz Taršišu.” “Laiva”, kas aizved prom no
Dieva.
Stāsts ir
garš un pilns dažādiem interesantiem faktiem, tomēr gribas ātrāk nokļūt pie
zivs. Man patīk zivis. Ja pilsētā, ko apmeklēju, ir akvārijs, tad noteikti
dodos to apskatīt. Zivis varu vērot stundām ilgi: man neapnīk. Bībelē nav
minēts, kas tā bija par zivi, ir tikai teikts, ka tā bija LIELA zivs.
Tā nu
lieliskais brauciens ar kuģi ir beidzies ar Jonas izmešanu jūrā vētras laikā,
bet te pēkšņi jauns un negaidīts pavērsiens. Izrādās, ka Dievs, kuram Jona
nevēlējās paklausīt, valda arī pār zivi, kura, atšķirībā no Jonas, paklausa –
un aprij Jonu. Taču nesagremo! Ja zivs būtu bijusi tikpat nepaklausīga kā Jona,
viņš būtu kļuvis par tās “ pusdienām” vai “ uzkodu”.
Līdz
Spānijai Jona netika. Dievs viņu tomēr apstādināja. Zivs vēderā – izolācijā,
tumsā, sālītā ūdenī, bezgaisā, klausoties žļerkstošās skaņās, no viņa beidzot
izlauzās lūgšana (1.nodaļā viņam neatradās ne vārda Dievam) – gandrīz kā
dziesma, kā psalms.
Pirms pāris
gadiem bija saruna ar kādu jaunu sievieti. Viņa dzīvoja pēc iepriekš aprakstītā
principa: es un mani lielie plāni. Tagad, kad pēc vairākiem gadiem viņas dzīve
ir pārvērtusies par postažu un viņa ir nonākusi “ zivs vēderā”, attiecības ar
Dievu atjaunojas. No “zivs vēdera” atskan vispatiesākās lūgšanas. Un atnāk
atziņa, ka tikai pie Dieva Tā Kunga ir glābšana.
Nenonākt pie
šīs atziņas ir liela traģēdija. Dievs man ļāva piedzīvot šo “zivs vēdera”
periodu, stāvot tumsā vareno Saksijas kalnu pakājē. Debesis bija pilnas
zvaigžņu. Kalna pakājē esot, es redzēju tikai tās. Mans skatījums bija ļoti
ierobežots. Es mēģināju iedomāties, kā to visu redz Dievs no augšas. Viņš taču
zina, kur atrodas mans dēls, kas ar viņu ir noticis. Viņš taču var manu dēlu
izglābt.
Un tad es
teicu: “Tavs prāts lai notiek!” Fiziski atrodoties viszemākajā savas dzīves punktā,
garīgi biju pakāpies augstākajā, jo patiesi nodevu visu Dieva rokās.
Viņš izglāba
manu dēlu un pārmācīja mani. Lai es nebēgtu kā Jona.
Starp citu,
otrreiz iedziļinoties Jonas grāmatā, sapratu, ka sākotnēji arī es nevēlējos
paklausīt Dieva plānam- kļūt par mācītāju tikai izzināt Viņa gribu studējot
Lutera Akadēmijā četrus gadus. Man bija savs plāns, kā kalpot cilvēkiem. Dievam
vajadzēja pacietību un laiku, lai mani pārliecinātu…
Nezinu, kādā
dzīves posmā tu atrodies – vai, pārliecināts par sevi, kāp kuģī, lai dotos prom
no Dieva aicinājuma, vai, vētrai tuvojoties, mierīgi guli. Vai esi zivs vēderā
un brīnies, kā tas ir gadījies? Pajautā Dievam, kādi ir Viņa plāni tavai
dzīvei. Sauc pēc palīdzības! Tā ir tepat blakus. Jo mums ir glābējs- Kristus!
Āmen!
Sv.Runa, Mālpils draudzes
pilnsapulces Dievkalpojumā.
2020. gada 23. augusts
Es ilgi meklēju vārdus, ko Jums teikt. Ilgi domāju, kas mums
kā draudzei šodien jādzird, kad ir draudzes lielā sanākšana. Es ilgi raudzījos
sevī pēc vārdiem, pēc virzības, kurā mums kopīgi jāiet. Es pēc nu jau turpat 10
kalpošanas gadiem šai draaudzē Dievam nepārtraukti esmu lūdzis, lai rāda mums
ceļu. Lai šai brīdī Dievs rāda mums gaismu. Kā mums piecelties, kad jūtamies
sabijušies, noguruši, ciparos vai spēkā mazi, apmaldījušies starp iespēju
variantiem, varbūt pat dusmīgi, cīnoties ar atbilžu meklēšanu savās sirdīs?
Vakar pēc kristībām es ieskatījos mūsu baznīcas vitrāžā, tās
krāsainajos stikla gabaliņos. Zilgani, sarkani, dzeltenīgi stikla gabaliņi. Jo
vairāk es skatos šajā mīlestībā dotajā un stiprinājumu sniedzošajā dāvanā, jo
vairāk es tur redzu cerību un virzību. Un ziniet kādu? Virzību uz augšu!
Tiekšanos uz Debesīm. Sniegšanos pretī Dievam. Mums šobrīd ir vajadzīgs –
spēks, lai tiektos uz augšu. Turpināt. Visiem kopīgi vēlēties turpināt veidot
Dieva namu caur mums, ar mums. Mēs jau varam šajā brīdī, fokusēt visu savu uzmanību
uz to, kā mums šobrīd vēl nav un ko nevaram un no kā mēs baidāmies. Mēs varam
visus iespējamos “bet” lietot kā ieganstus, lai atrunātos. Vai arī mēs varam pamanīt
tās daudzās svētības un spēkus, kas mums šobrīd vēl ir. Vai mēs varam pamanīt
sevī tādu, kaut mazu dedzību, kas tiecas uz Debesīm? Mums vajag garīgi
piecelties, sarosīties, iesaistīties, atsaukties un gribēt, lai mēs varētu caur
sevi turpināt draudzi celt. Visiem. Un te es tiešām domāju, cik ļoti mums šajā
brīdī draudzei vajag ikvienu – mums vajag draudzes sirmgalvjus, kas vēl
atgādina par savu nodošanos, par savu spēku un spēju no nekā sākt atkal. Mums
vajag dzīves pieredzes bagātos, kam ir zināšanas, iespējas, griba. Mums vajag
spēka gados esošos, kam ir mīlestība, līdzcietība. Mums vajag jauniešus, kas
vēl māk sapņot un ilgoties. Un mums vajag bērnus, kas vēl māk nevainīgi jautāt
un priecāties. Un mums ir visas šīs grupas. Mums šajā brīdī vajag tikai sākt darboties,
uz augšu tiekties.
Un tādēļ pavisam nejauši Bībelē mani uzrunāja Nehemija vārdi.
Nehemija nebija ne pravietis, ne priesteris vai pārvaldnieks, viņš bija
dzērienu devējs ķēniņam (kas tajā laikā bija gana ievērojams darbs, jo ķēniņu
bieži gribēja noindēt, tādēļ ķēniņš uzticējās tikai īpašam, pašam uzticamākajam
cilvēkam, no kura rokām nebija bailes paņemt kausu). Bet Nehemija, kura vārds
vien nozīmē “Kungs ir mans iepriecinātājs” caur savu dzīvi un dzīves notikumiem
bija piedzīvojis, ka Dieva roka vienmēr ir labvēlības pilna. Viņš zināja un
labi pazina savas spēka un iepriecas īsto Avotu. No šī Avota viņš nekad
neaizgaja tukšs vai vājš vai vienaldzīgs. Un tad Nehemija saņem ziņu, ka
Jeruzālemes mūri ir, sagrauti, viņš raudāja par to, kam viņa jūdu draudze iet
cauri. Bet tad viņš liecināja visiem par to, cik Dieva roka ir laba bijusi viņa
mūžā un visā jūdu draudzes laikā. Ka par to vien pienāktos Dievam pretī labo
dot. “"Celsimies un celsim!", tā viņi stiprināja savas rokas labajam
darbam”, ir teikts Nehemija gramatā. To teikumu vairs neteica Nehemija viens
pats. To teica jau vesela draudze – celsimies un celsim! Es nezinu, kuru no
ceļiem, variantiem draudze izvēlēsies, kur mēs atradīsim projektiem: jumta un
fasades remontiem līdzekļus. Mums priekšā atbildīgs process. Bet es zinu vienu,
ka mums šajā brīdī vēl ir dots tik daudz, lai Dievam par to pateiktu paldies,
par to, ka Viņa roka ir laba arī pret mums katru bijusi, tik daudz un dažādos
veidos. Un par to vien mums vajadzētu vēlēties kopā būt, kopā lūgt, kopā
smieties un kopā raudāt, kopā veidoties, kopā tiekties pret Debesīm. Un tādēļ
viss, ko es gribu pateikt Tev un sev– celsimies un celsim. Celsim tālāk
draudzi, kas tur Kristus mīlestību, kas stiprinās Dieva vārdos, kas lepojas ar
savu latvietību, kas pārbaudījumos paliek stiprāka, dziļāka, tuvāka viens otram
un Dievam.
Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā
no tām ir mīlestība. 1. Kor. 13, 13
Tiešam tu zini to brīnišķīgo sajūtu, kad tu atnāc mājās un
jūti, ka tur tu esi ļoti, ļoti gaidīts. Vajadzīgs. Tu zini to sajūtu, ka ir
kāda vieta, kuru tu sauc par savu. Tu zini to sajūtu, kad tu atslēdz durvis, un
telpa, kas tevi ieskauj, ir mīlestības, siltuma pilna un tik droša. Tava māja.
Un tajā mājā viss ir tavs – tur ir tavas negulētās naktis un visi uztraukumi,
strīdi. Tavā mājā tur ir tavi svētki un tavi apkampšanās brīži, tavā mājā tur
ir kopīgs galds un mielasts. Tavā mājā ir tava atpūta un sirdsmiers, un tur ir
tavi pienākumi, darbi. Tavi bērni dzimst un uzaug tavā mājā. Tavi mīļie noveco
un aiziet mūžībā tavā mājā. Tavi jaunie pieaug un atstāj tavas mājas un katru
reizi tu priecājies, kad viņi atgriežas, savās dzīvēs, sevi meklējot. Reizēm
jūties varbūt nesaprasts savās mājās un tad dusmās, sāpēs esi gājis prom un tomēr,
domās esi skatījies atpakaļ, ilgojies atgriezties. Tavā mājā ir visas tavas
lūgšanas. Tavā mājā ir tava sirds. Pašam nemanot, tu saaudz ar savu māju, ar
savu namu. Un tā tas ir mums, Mālpils draudzei. Mums ir mūsu draudzes garīgā
māja. Mūsu skaistā baznīca, par spīti gadiem un izaicinājumiem uzturētā. Mūsu
ēka, kur mēs sev ļaujam uz mirkli apstāties, lai Dievu sadzirdētu, sajustu savā
ikdienā un svētkos. Ēka, ar kuru mēs jutāmies lepni. Ēka, kur vienmēr varam
saņemt Dieva mieru, ja vien to cilvēks atļautu savai sirdij meklēt. Mūsu Dieva
nams, kas pēdējā laikā prasīs lielus ieguldījumus tā remontos, varbūt pat līdz
galam nav īsti novērtēts. Mums katram ir savas atmiņas par mūsu dievnamu. Tie,
kas to atjaunoja pirmajā Latvijas valsts laikā, var stāstīt, kā no nekā, tikai
ar lielu apņēmību un lielu sirdsdegsmi, tapa kaut kas tik skaists un svēts.
Tie, kas šo namu uzturēja gadu desmitiem ilgi, tie var stāstīt par dedzīgiem
strīdiem un nebeidzamām cīņām, bet arī par milzīgu sevis atdošanu un nodošanos.
Šodien daudzi var stāstāt par savu teikto mīlestības jāvārdu šā dievnama altāra
priekšā. Šodien daudzi var stāstāt, kā pār jums tika liets ūdens, kristījot jūs
vai jūsu mīļos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kā jūs nācāt pie altāra saņemt
dievgaldu, reizēm lēnām pieturoties pie margām, jo dzīves smagums un nastas
spiež. Tā ir jūsu atmiņu krātuve.
Man ir savs stāsts par šo dievnamu. Kad es šeit sāku kalpot
10 gadus atpakaļ, man bija sajūta, ka draudzes locekļi nedaudz baidās, atturās
ienākt sakristejā, zemoties altārim, krist ceļos Dieva vaiga priekšā. Un es sev
solīju – es radīšu šo vietu, par to, kur mēs visi jūtamies pieņemti un gribēti
un droši. Un man gribas ticēt, ka man tiešām tas izdevās.
Īpaši ir brīži, kad vadot dievkalpojumu pie altāra rīta saule
spīd caur vitrāžu logiem. Es domāju, ka mums visiem liekas, ka pats Dievs mums
uzsmaida, izliedams pār mums savu gaismu. Esmu ļoti iemīlējis šo dievnamu un
jūs draudzi. Šīs Dieva nams ir kļuvis arī par manām garīgajām mājām. Brīdī, kad
tek ūdens caur veco jumtu un kura vējkastes satrupējušas no vecuma, kad ļaudis
atgādina par noplukušo fasadi, kas Tā Kunga namam goda nedara, mana sirds
iesāpas. Un daļa arī tavas sirds mīļo draudzes locekli. Es domāju, ka šis nams
ir arī daļa mūsu draudzes sirds.
Un liekas, kas to darbu var paveikt. Jā mēs drīkstam bēdāties
par to ko mīlam. Citādi mēs būtu vienaldzīgi. Mīlestība un skumjas ir vienas
medaļas divas puses. Ja tu mīli, tu zināsi, kā sāp, kad liekas, ka tu te no ko
nevari darīt. Tomēr ir lietas, kas dod spēku.
Mūsu baznīca māca mums par pašu būtiskāko, nesagraujamo, mums
neatņemamo. Jā, tas ir mūsu altāris caur kuru ir Dieva klātbūtnes sajūta mūsu
sirdīs. Vitrāžu logi, kurus ziedoja,
pateicība viņiem. Ērģeles, tās ir mūsu dziesmas. Kroņlukturi kā zīme, ka
iekšējā Kristus gaisma nevar izdegt.
Mums ir ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no
tām ir mīlestība. Ja tava sirds tic, cer, mīl, ja mana sirds tic, cer un mīl,
starp mums ir Dievs savā spēkā. Mēs visi kopā ar jauno draudzes padomi varēsim
paveikt lielus darbus ticībā. Lai Dievs jo bagātīgi svētī. Āmen
Svētdiena
Baznīcas gadā - Misericordia Domini
2020.gada 26.aprīlis
Jn.10,12-16 „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību
par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams
vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš
ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis,
un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es
atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts;
arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un
viens gans.”
Daudzi no mums zina
23.Ps. no galvas: "tas Kungs ir mans gans, man netrūkst ne nieka. Viņš man
liek ganīties zālainās ganībās un atspirdzina manu dvēseli."
Jēzus daudzviet
Jaunajā Derībā runāja krāsainos tēlos. Labais gans rūpējas par savu ganāmpulku.
Viņš gādā, lai avis būtu veselas un stipras. Vada pie labām ganībām, kur ir
veselīga zāle un skaidrs ūdens. Ja kāda savainota, tad gans to pārsien, ja
slima, tad palīdz izveseļoties. Viņš aizsargā no plēsīgiem zvēriem, un
nomaldījušās piepulcina ganāmpulkam.
Protams, Jēzus ir
augstais gans. Apustulis Pēteris viņu sauc par dvēseļu bīskapu.
Bet šis tēls „Labais
gans” uzrunā arī citus. Ne tikai mācītājus, ne tikai tautas politiskos līderus,
un pat ne tikai kristiešus, bet visus cilvēkus. Šis tēls caurvij visu cilvēku
dzīves. Jo ir cilvēki, kas ir uzticēti mūsu gādībai, kuri ieklausās un uzlūko
kā autoritāti. Visspilgtāk tas izpaužas vecāku pienākumā pret bērniem: Viņi gādā
par visu nepieciešamo - ēdienu, apģērbu un izglītību. Laulātie atbalsta viens
otru priekos un bēdās. Arī draugi neatstāj nelaimē, palīdz, piedāvā palīdzību,
neaizmirst viens par otru. Taču tam klāt ir jābūt arī garīgām lietām. Vecākiem
būtu jāpalīdz bērnam arī garīgās lietās – piemēram jāpamāca īpaši šajā laikā,
kad nevar dievnamu apmeklēt, lūgt Dievu. Laulātie savā starpā turklāt varētu
pārrunāt garīgas un ticības lietas. Vai mēs aizlūdzam par tiem, kuri mums
uzticēti? Vai mēs nesam savās lūgšanās viņu problēmas, vai lūdzam viņiem
dziedināšanu, pasargāšanu no ļauna, atgriešanos un mūžīgo dzīvību? Vai tas, ko
mēs stāstam ir skaidrs ūdens un laba zāle. Vai tas ir Evaņģēlijs un Kristus
vēsts, vai tai ir pieduļķotas klāt citādas mācības, ticējumi un māņticības?
Lai mēs būtu labi
gani, mums pašiem ir jābūt labi ganītiem.
Pavirši uzlūkojot
dzīvi, šķiet, ka tur daudz un būtiskas lietas ir atkarīgas no sīkumiem un
nejaušībām.
Ir lietas, kas mūs
iespaido uz labu un ir, kas iespaido uz ļaunu. Šajā brīdī nevērtēsim, kas no tā
visa ir labs un kas ir slikts.
Kristīgā ticība nozīmē
ticēt, ka Dieva Dēls ir ienācis šajā pasaulē lai mūs atpestītu. Mēs, kas bijām
grēka vergi, velna valstībā – mēs esam Kristū atbrīvoti. Svarīgi ir ticēt, ka
visā, šajā notikumu kopumā – ir ienākusi Dieva žēlastība, kas mūsu dzīvi
pagriež uz labu. Dzīvojot un mirstot – mēs piederam viņam. Dieva vārds saka, ka
mats no mūsu galvas nevar krist bez Dieva ziņas.
Āmen!
SPREDIĶIS BALTAJĀ SVĒTDIENĀ
2020. gada 19. aprīlis
“Šinī pašā pirmajā
nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz
aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar
jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva
līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā
Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja
viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam
jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts
dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja:
“Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes
Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos,
es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie
viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka:
“Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko
Manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs,
bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus
viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un
tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav
aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir
Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa
Vārdā.” (Jņ. 20:19–31)
Kad jūs salīdzināt Bībelē lasīto par
notikumiem Jēzus dzīvē pirms un pēc augšāmcelšanās, kādas atšķirības šo divu
dažādo notikumu, starpā jūs ievērojat? Tādas atšķirības katrā ziņā ir vairākas
un diezgan ievērojamas. Par vienu no tām mēs pārdomāsim šodien.
Savas publiskās kalpošanas laikā
Jēzus daudz un ļoti atklāti sludināja ikvienam, kas bija ar mieru Viņu
uzklausīt, un arī dziedināja pie Viņa atnākušos no visām viņu kaitēm, reizēm
pieceldams pat mirušos. Viņa spēkpilnās un patiesību izstarojošās runas un šie
brīnumi tad arī bija tas, ko Viņa laika cilvēki domāja, sakot vārdu “Jēzus no
Nācaretes” – tas bija tas, pēc kā Viņu pazina. Jāsaka, ka arī mūsdienās milzum
liels vairums cilvēku pazīst tieši šādu Jēzu – labo mācītāju un brīnumdari, un
tieši tādu Viņu arī vēlas atrast un sastapt. Patiesību sakot, tādi esam mēs
katrs laiku pa laikam. “Kungs, dari tā, lai man nesāp,” es saku. “Kungs,
dziedini manu bērnu, lai viņš kļūst atkal vesels,” es saku un meklēju iedrošinājumu,
stiprinājumu vai skaidrību kādā jautājumā Viņa teiktajās līdzībās, sprediķos un
sarunās ar mācekļiem. Šis mācītājs un dziedinātājs ir tas Jēzus, kas mums tik
ļoti ir nepieciešams, jo acīmredzamas ir pašas nepieciešamības, vajadzības. Bet
šodien – svētdienā pēc Lieldienām – šis mācītājs un dziedinātājs saka: “Svētīgi
tie, kas neredz un tomēr tic!”
Lūk, šī arī ir viena no lielākajām atšķirībām starp laiku pirms un pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pirms tā visa bija – mācītājs un dziedinātājs, paēdinātājs un no visām klapatām izglābējs; pēc augšāmcelšanās ir – Pestītājs. Vai tad tas ir pretrunā viens ar otru? Nē, Jēzus aizvien ir tas, kas Viņš ir bijis, un vajadzības gadījumā ir ar mieru to arī apstiprināt – ka Viņš spēj gan dziedināt, gan pamācīt, tomēr tas vairs nav Viņa tiešais darbs un amats. Pēc augšāmcelšanās mēs evaņģēlijos nelasām ne par vienu dziedināšanu, ne par vienu acīmredzamu pie cilvēkiem notikušu brīnuma darbu, ko būtu darījis Jēzus. Ja arī tur notiek kas mūsu acīm un prātam brīnumains, tad tas parasti ir saistībā ar Jēzu pašu – Viņa pēkšņā parādīšanās un izzušana, sākot jau ar Lieldienas rītu, arī Viņa nepazīstamais izskats un galu galā pavisam īpatnējais skats, Viņam uzkāpjot Debesīs. Šajā reizē mēs runāsim par to ārējo vienkāršību, kādā Jēzus pēc augšāmcelšanās mēdz pavadīt laiku kopā ar mācekļiem, un lūkosim saprast, vai tik tā nav ārkārtīgi brīnumaina vienkāršība, ko viņi un caur viņiem arī mēs visi pēc Lieldienām piedzīvojam.
Droši vien visi piekritīs, ka
fiziskas sāpes ir daudz skaidrāk jūtamas un definējamas par tā sauktajām
dvēseles sāpēm un ciešanām. Arī miesas kaites – dažādas slimības – ir daudz
skaidrāk redzamas un apzināmas par cilvēku garīgo vājumu, piemēram, neticību un
kaut kādu iemeslu dēļ zaudētu spēju ticēt. Tomēr arī šīs neredzamās un pat pašu
sirdzēju bieži vien neatzītās un neapzinātās kaites ir ne mazāk nopietnas par
fiziskajām un labi redzamajām. Varētu pat teikt, ka tās – neticība, grēks,
pretošanās Dieva vārdam – ir vēl nopietnākas kaites nekā to miesā redzamās
sekas. Šīs neredzamās vai grūti saskatāmās vainas ir iemesls un veids, kā
dažāds ļaunums cilvēkiem piekļūst un mūs moka, tādēļ varētu pat teikt, ka ar to
pirmām kārtām ir jātiek galā. Un uz to jau norāda arī pats brīnumainais
dziedinātājs un mierinātājs Jēzus no Nācaretes, kad Viņš vairākkārt ir diezgan
negribīgs dziedināt kādu fizisku kaiti. Atcerieties, piemēram, to gadījumu, kad
viņš kādam triekas ķertajam atlaiž jeb piedod grēkus un norāda, ka draugi to
var nest atpakaļ uz mājām. Proti, ka pašu galveno viņš jau ir saņēmis. Un tikai
ļaužu pulka dēļ, kuri to visu redzēja un kuriem klātesošie jūdu garīdznieki it
kā grasījās izšaubīt ticību uz Jēzu jeb Viņa pasludināto grēku piedošanu, Jēzus
– šīs piedošanas apstiprinājuma dēļ – slimo dziedināja. Bet visādi citādi šis
cilvēks varēja palikt tikpat slims kā iepriekš, un tomēr – arī dziedāt kopā ar
kristīgo draudzi godu Dievam augstībā, “ka mums nedz šeit, nedz mūžībā nav
kaites vairs nekādas” – ne tādēļ, ka nu mūs vairs nespiestu iedzimtā grēka
svars ar visām kaitēm, bet gan tādēļ, ka tas ir piedots; Dieva priekšā, Dieva
acīs līdz ar grēku piedošanu mēs tiešām esam bez kaites, bez vainas kā Viņam
pieņemams un patīkams šķīsts upuris, kā pats svētums, kas var Viņa priekšā
pastāvēt un tikt Viņa svētīts šeit un mūžīgi.
Šo dārgo dāvanu un lielāko brīnumu
tad arī Jēzus uzsver, māca un atgādina Saviem mācekļiem pēc augšāmcelšanās,
mēģinot viņu acis pieradināt pie tā sauktās parastās ikdienas un viņu sirdis –
pie neparastības un brīnuma redzēšanas šādā ikdienā, tas ir – pie ticības.
Jēzus tiešām nāk mācekļu vidū brīnumainā veidā, kā mēs šodien lasām – caur
aizslēgtām durvīm, bet tas it kā ir vairāk Viņa brīnums un Viņa darīšana, kas
uz mācekļiem un uz mums attiecas minimāli. Uz viņiem attiecas nākamais – it kā
vienkāršs sveiciens, uzrunājums: “Miers ar jums!” Un, lūk, notiek brīnums, jo
tie, kas tikko bija nobijušies un ieslēgušies, kļūst brīvi no bailēm. Vēl
vairāk – viņi kļūst droši. Un viņu prāts un sirdis, kas šaubījās un nezināja,
tagad nešaubās, bet gan uzticas un droši liecina: “Mēs Kungu esam redzējuši.”
Lūk, patiesais brīnums – ka ne visi,
izņemot kalpotājus var būt baznīcā. Atrodoties mājas apstākļos aiz aizslēgtām
durvīm, kur netradicionāli cilvēki grib sastapt mācītāju un dziedinātāju no
Nācaretes! Ko atbildēsim tiem, kas par to brīnās un jautā vai tas ir iespējams?
Un atbilde ir – “Mēs Kungu esam redzējuši’’, jo Viņš ir nācis un nāk mūsu vidū
pat aiz aizslēgtām durvīm un saka: Miers ar jums! Un es ticu, ka notiks pie jums brīnums, jo jūs,
kas tikko bijāt nobijušies un ieslēgušies, kļūsiet brīvi no bailēm. Vēl vairāk
jūs kļūsiet droši. Un jūsu prāts un sirdis, kas šaubījās un nezināja, tagad
nešaubīsies, bet gan uzticēsies un droši liecinās: “Mēs Kungu esam redzējuši.”
Tad arī vairs nav tik būtiski, kā tas
izskatās, cik tas ir godpilni, ko citi par to domā un tamlīdzīgi, jo – Viņš ir
augšāmcēlies. Viņš ir augšāmcēlies no tās pasaules, kur noteicošais ir spēks,
ietekme, vara, godība un veidi, kā to visu sasniegt.
Bet pagaidām ir vienkārša ikdiena,
vienkārši brīnumaina ikdiena ar varu, ko nevar iegūt ne vēlēšanās, ne karā – ar
ticīgajiem dotu varu piedot grēkus, un ar mieru, ko nevar panākt ne ar
vissvinīgākajiem memorandiem, ne ar bagātību, veselību vai ko citu. Tas ir
miers, ko Savā Evaņģēlijā un sakramentos mums katram dod augšāmceltais Jēzus,
šis miers ir augstāks – un arī labāks – par visu cilvēka prātu un saprašanu.
Āmen.
‘’Tas Kungs ir augšāmcēlies? Aleluja?’’
2020. gada 12. aprīlis
1 Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un
Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu
svaidītu. 2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz
kapu 3 un runāja savā starpā: "Kas mums novels
akmeni no kapa durvīm?" 4 Un paskatīdamās tās
redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. 5 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku
sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. 6 Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no
Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet
še to vietu, kur Viņu nolika; 7 bet noeita un sakait
to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur
jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." /
Mk. 16:1-7 /
Tas Kungs ir augšāmcēlies! Aleluja! Aleluja! Lietojot šo
vārdu, slavējam Dievu. Lieldienās tā darām, jo kur sagaidīja nāvi un visu
cerību beigas, piedzīvoja dzīvību un atjaunotu cerību.
Mūsu ausis un acis piesātinātas ar ziņām par Koronas vīrusu.
Gribētos tās aizvērt un galvu iebāzt smiltīs kā strausi to dara. Arī Jēzus sekotāji, būdami acu liecinieki
notikumiem Jeruzalemē, kas pēc cilvēka saprašanas beidzās Golgātas kalnā ar
Jēzus kaunu un moku pilno nāvi, droši vien, ka viņiem gribējās kā ievainots
dzīvnieks nolīst malā un vai kā strausam galvu iebāzt smiltīs. Tas Kungs ir
augšāmcēlies? Aleluja?
Kā tas varēja/var notikt? Kur ir Dievs? Kāda jēga sludināt
Kristus augšāmcelšanos, draudu apņemtiem?! Teikts, ka 40% iedzīvotāji saslims
ar COVID19 vīrusu; vairums izveseļošoties. Vairums... Prāts kaut kā negrib
pārsteigties ar savu Aleluja!
Varētu teikt, ka arī mēs, respektējot mūsu zinātnieku un
medicīnisko personāla padomus, norobežojot sevi no citiem, esam nolīduši sāņus.
Cik ironiski, ka dzīvojot nošķirtiem, piedzīvojam tuvību. Kaimiņi palīdz
kaimiņiem, pat tādi, kas vienīgi apsveicinājušies, bet nav iepazinušies – meklē
otram palīdzēt. Vīnotavas un brūži pārtrauc savu produktu ražošanu un pārgājuši
uz dezinficējošu līdzekļu ražošanu. Ļaudis dzied un spēlē no balkoniem. Ģimenes
pavada laiku kopā – runājot, spēlējot spēles, maltītes gatavojot. Šuvējas šuj
maskas. Trūkuma cietēju atbalstītāju skaits pieaug. Cilvēki sazvanās – meklējot
tiešāku kontaktu nekā īsziņas, epasti vai facebook var piedāvāt. Labestības
atdzimšana. Aleluja!
Kur sagaidīja briesmas un vientulību, atplaukusi cerība un
attiecību padziļināšana. Ļaudis griežas pie Dieva. Dzīves vērtības piedzīvo
atjaunošanos. Saprotam, ka svarīgs ir līdzcilvēks. Varam droši sludināt: Tas
Kungs ir augšāmcēlies! Aleluja!
Trāpīgi skan Kristus augšāmcelšanās dienā Apustuļa Pāvila
vārdi: Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie
cilvēki. (1Kor15:19) Tad arī velti visas Lieldienu svinības. Pāvils turpina:
Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem.
(1Kor15:19) Pāvils atgādina: Dievs ir liels un Dieva apsolījumi derīgi visiem
laikiem un ir spēkā visās vietās; Dieva lielums ietveŗ šo mirkli, šo laiku, šo
gadu - pagātni un tagadni kā arī nākotni. Pāvils atgādina, ka esam Dieva rokās
visur un vienmēr.
Lieldienu vestījums: augšāmcelšanās spēks ir spēcīgāks pat
par krusta nāvi; Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no
aizmigušajiem - pirmais, tā tad sekos arī citi... Lieldienas ir dzīvības
svētki. Daba mostas no ziemas miega, stādi dzen asnus, pumpuri plaukst - daba
atjaunojas. Tur kur viss likās beigts, atplaukst dzīvība. Atjaunošanās noder
mums katram. Mana Lieldienu lūgšana ir, lai Dieva atjaunošanās spēks iedarbojas
katrā vienā, ka domas kļūst gaišākas, cerīgākas, auglīgākas un mīļākas... Tas
Kungs ir augšāmcēlies. Aleluja! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Aleluja! Lai
Dievs jūs svētī un pasargā! Āmen!
Svētruna Palmu svētdienai.
2020. gada 5. aprīlis
Dieva
Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
Lai lasam Dieva Vārdu apustuļa Pāvila
vēstulē Filipiešiem:
5 Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, 6 kas, Dieva veidā būdams, neturēja par
laupījumu līdzināties Dievam, 7 bet Sevi iztukšoja,
pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; 8
un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz
pat krusta nāvei! 9 Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti
paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, 10 lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un
pazemē 11 un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus
Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. /Filipiešiem 2,5-11/
Lai lasam Svēto Evaņģēliju šai
svētdienā no Sv. Jāņa 12 nodaļā:
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem,
dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam
pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā,
Israēla Ķēniņš!"14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā
rakstīts:15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa
kumeļa! -16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis
apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc
tie Viņam to bija darījuši.17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija
bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.18 Tāpēc
arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo
zīmi bija darījis.19 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs
nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!"
Šodien
sākas Svētā nedēļa, vissvarīgākā liturģiskā gada nedēļa mums kristiešiem. Tas
sākas šodien ar Pūpolsvētdienu dienu, kad Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzeļa, kur
Viņu sagaidīja liels pūlis cilvēku, kas sauca Viņu par ķēniņu ar palmu zariem
rokā. Mēs arī vienmēr esam svinējuši šo Pūpolsvētdienu kā īpašu svinību dienu. Šis
notikums vienmēr ir bijis labi apmeklēts mūsu dievnamā.
Bet
šogad ir viss savādāk: nav prieka, nav Lielā pūļa. Tā vietā" sociālā
distancēšanās " vairāk nekā divu cilvēku tikšanās aizliegums un protams
pienācīgā attālumā. Kā jūs joprojām varat svinēt Pūpolsvētdienu, kad baznīcas
durvīm jāpaliek slēgtām?
Ņemot
to vērā, ļaujieties tuvāk apskatīt šodienas Svēto Evaņģēliju.
Īsas pārdomas:
1.
Paskaties uz Jēzu, kā viņš sēž uz ēzeļa. Viņš nejāj ar zirgu kā karavadonis, Viņš
nepierāda savu spēku, ezelis ir nabadzīgo cilvēku pārvietošanās līdzeklis ar
ēzeli nevar doties karā. Diezgan neuzkrītoši Jēzus ierodas Jeruzalemē.
Paskaties
uz šo pazemību, kad jūs svinat Pūpolsvētdienu jūsu mājās šodien! Aizvakar, tas
ir piektdien, mūs pamatoti kaitināja tas, ka eiropas islāma pārstāvji aicināja
uz lūgšanu no daudzām mošejām skaļi uz to saucot un ka simtiem musulmaņi ir sapulcējušies
vieni paši mošeju priekšā, visas policijas acu priekšā. Tas pats notika vakar,
kad ierobežojumus neievēroja Svētajā Zemē ortodoksie jūdi. Jā, tas ir
kaitinoši, ka tieši tagad šajā laikā islāma un ortodokso jūdu pārstāvji izmanto
situāciju savas reliģijas varas demonstrācijās, kamēr mēs kā kristieši mūsu
sabiedrības lielākā daļa mīlestībā pat neapmeklē dievkalpojumus gada
svarīgākajā nedēļā. Bet tā tas bija arī ar Jēzu: viņš nerādija Savu spēku, bet
acīmredzot pie cilvēkiem nāca pazemībā, pat ja viņi ilgojās pēc varena ķēniņa
Jēzus jāja uz Jeruzalemi ar ēzeli. Un tik neuzkrītoši Viņš arī nāk pie jums
šodien: caur mobilo tālruni, datoru, telviziju, radio un visādā citādā veidā, bet
patiesībā šādā veidā šeit un tagad jūsu Kungs Jēzus Kristus, visas pasaules
Kungs, nāk pie jums uz jūsu mājām un nav Viņam barjeru. Jā, jums ir visi
iemesli priecāties šajā dienā: tavs Ķēniņš nāk pie tevis un tev saka:
nebaidies. Protams, jums nav jābaidās no Jēzus; bet jums nav jābaidās arī no
nākotnes problēmām, kas jums nāks, jums nav jābaidās no Korona vīrusa, pat ne
no nāves. Es, tavs Ķēniņš, nāku pie tevis un palikšu pie tevis. Jā, mēs varam
arī priecāties mūsu dzīvokļos šodien šajā Palmu svētdienā, priecāties par mūsu
Ķēniņa atnākšanu.
2.
Paskaties uz farizejiem, kad viņi stāv un saka, drīzāk viļās: "Jūs redzat,
ka jūs neko nespējat darāt; lūk visa pasaule seko viņam." Jā, tas ir arī
tas, ko mēs svinam šodien Pūpolsvētdienā, ka nekas un neviens nevar apturēt mūsu
Kungu Jēzu Kristu. Tā kā mēs sēžam mūsu dzīvokļos, mājās šajās dienās un nevar
nākt uz baznīcu esam kā cietumā kopā ar neskaitāmiem kristiešiem. Mūsu Kunga
Jēzus Kristus valdīšanas izplešanos neviens nevar apturēt. Jā, tas ir arī tas,
ko mēs svinam šajā svētdienā, ka mūsu Karalis Jēzus Kristus ir spēcīgāks par
visiem saviem ienaidniekiem – un ka Viņš tos neuzvar ar spēku, bet tikai ar
savu vārdu un ar savu mīlestību.
3.
Paskaties, kas notika dažas dienas vēlāk! Šodien Pūpolsvētdienā cilvēki visi
kliedz kopā " Hosanna! (glāb mūs )" kopā viņi priecājas par savu
Ķēniņu, bet tikai dažas dienas vēlāk piektdien viņi bļauj: "Sit Viņu
krustā!" Tik ātri var noskaņojums mainīties, tik ātri ir cilvēki, kas
vēlas mainīt savu attieksmi, kad to dara arī citi. Jā, tas ir grūti palikt Jēzus pusē, pat tad, kad masas bļauj citus
saukļus!
Un
tas ir tieši tas pats mums: jā, ir viegli svinēt Jēzu kā Ķēniņu dievkalpojumā,
baznīcā, kad visi pārējie dara tāpat. Ir viegli būt kristietim, kad redzat
priekšrocības, ko tas dod, bet Jēzus arī šodien jums jautā: Vai jūs paliksiet
pie Manis pat tad, kad jūs sēžat viens pats dzīvoklī? Vai jūs paliksiet pie Manis
pat tad, ja tuvākajos mēnešos var kļūt grūtāk un joprojām nebūs iespējams
apmeklēt dievkalpojumus? Kad nav sadraudzības kopā, nav iespēju satikt citus
cilvēkus, ja tuvākajos mēnešos tas tiešām vēl nebūs iespējams, svinēt Svēto
Vakarēdienu baznīcā? Vai es jums joprojām būšu tik svarīgs? Vai arī jūs nākat
pie manis tikai tad, kad viss ir patīkams un ērts?
Jēzus ienāk Jeruzālemē. Mēs zinām, kāpēc viņš tā rīkojās: Viņš nāca mirt
pie krusta. Tāpēc, īpaši šajā Svētajā nedēļā veltīsim daudz laika, lai dotos
kopā ar Jēzu un pārdomātu kāpēc viņš gāja šo ceļu. Viņš to gāja galu galā -
priekš tevis! Āmen.
Pat ja mēs šodien nevaram atkal
pulcēties baznīcā, svētdienas sprediķis ir pieejams rakstiskā veidā.
Judica
2020.gada 29.marts
12 Tāpēc
arī Jēzus, lai ar Savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem.
13 Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa
negodu nesdami! 14 Jo mums šeit nav
paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. (Ebrejiem
13:12-14)
Un
atkal mūsu baznīcas durvis paliek slēgtas šai svētdienā. Mēs esam ārpus
dievnama, mēs esam mājās. Ārpus dievnama mūs ieskauj pasaule, kurai vispār nav
izpratnes par to, ka Svētā Vakarēdiena svinēšana mums varētu būt tik svarīga.
Tualetes
papīrs, pietiekami daudz griķu un izredzes, ka tuvākajā nākotnē varēs atkal
ballēties – tas ir tas, kas ir svarīgs tik daudziem cilvēkiem ap mums, lai
izdzīvotu šobrīd. Bet mums ar to nepietiek, tas sāp un mēs no tā ciešam.
Un
mēs šodien dzirdam Judika sprediķa lasījumā par šīm ciešanām, ka tieši tas pats
notika ar Jēzu viņš cieta "ārpus vārtiem". Kas ar to ir domāts?
Šodienas
Judica svētdiena iezīmē ciešanu laika sākumu. No šodienas mūsu uzmanība ir
vērsta tikai uz mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām un nāvi. Mēs labi darītu, ja
mierīgi izlasītu notikumus par mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām, kas
aprakstīts četros evaņģēlijos. Šajās divās nedēļās, kas ved līdz Lieldienām,
lai atcerētos, ka mūsu Kunga ciešanas un nāve atkal ir dzīva mūsu sirdīs.
Bet
visā šajā protams viens jautājums joprojām ir izšķirošs: kāda ir mūsu Kunga
ciešanas un miršanas nozīme, un kāda ir šīs nāves nozīme pie krusta? Kad mēs
skatāmies uz Jauno Derību, mēs atklājam, ka mūsu Kunga nāves nozīme mums tiek
izskaidrota divejādi. Bet viens no visnozīmīgākajiem skaidrojumiem ir tas, ko
vēstule ebrejiem mums atklāj:
Trešajā Mozus grāmatā Mozus apraksta kā Israēla
tautai jāatīras reizi gadā no visiem saviem grēkiem: Jauns vērsis vai kaza
jānokauj kā grēku upuris; ar viņu asinīm tiek slacīta Dieva klātbūtnes
vieta saiešanas teltī. Cilvēku vaina tika uzlikta uz šā upura dzīvnieka un par, cik tas tika pilnībā piesārņots ar
cilvēka grēka vīrusu, šis dzīvnieka bija kā bīstams atkritums. Viss, kas palika
pāri, tostarp galvas, ādas, iekšas un mēsli, pēc upurēsanas bija jāsadedzina
ārpus telts ‘’atkritumu laukumā’’ uz ugunkura. Tam cilvēkam, kas šo pāri
palikušo dedzināja, tad teica, lai pēc tam mazgā savas drēbes un pats lai
mazgājas ūdenī, un tikai pēc tam nāk atpakaļ uz nometni – tie bija noteikumi
attiecībā uz to, lai grēka vīruss nenāk atpakaļ pie Izraēliešiem.
Šis
‘’atkritumu laukums’’ vēstulē Ebrejiem tiek attiecināts uz mūsu Kungu Jēzu Kristu: jo
Viņa upura nāve par pasaules grēkiem nenotika Jeruzalemes templī, bet ārpus
pilsētas vārtiem, Jeruzalemes ‘’atkritumu izgāztuvē’’, kur notika nopietnu
noziedznieku nāvessodi. Jēzus bija tik inficēts ar visu šīs pasaules cilvēku
grēka vīrusu, ka viņš bija jāizved uz poligonu, ka viņš tur bija jāiznīcina.
Kāds šokējoši krasais mūsu Kunga Jēzus Kristus nāves apraksts! Un tomēr tajā
pašā laikā kādas pārdomas jums: ja jūs to atkal un atkal piedzīvojat savā dzīvē
kā grēka vīruss ir iekļāvis jūsu domās, jūsu vārdos, jūsu darbos un jūs
saprotat, ka paši esat bezpalīdzīgi pakļauts šim nāvējošajam grēka vīrusam un
nekad nevarat atbrīvoties vai uzvarēt šo grēka vīrusu pats: paskatieties uz
savu Kungu Jēzu Kristu kā Viņš tiek nogādāts ārpus pilsētas vārtiem, kā Viņš
tiek piesists tur pie krusta un mirst. Viņš, kas uzņēmis sevī šī grēka vīrusa
nāvējošo iedarbību, lai šis grēka vīruss neradītu jums mūžīgo nāvi, bet jūs
vienreiz un uz visiem laikiem izdziedinātu no šī grēka vīrusa.
Un
tagad vēstule ebrejiem mums saka: ‘’Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes,
Viņa negodu nesdami‘’ Jā, vēstulē ebrejiem saka: Šajā brīdī
tā ir mūsu kā kristiešu vieta: sabiedrības vidū, ārpus dievnama, ārpus mūsu
komforta zonas. Tas ir liels izaicinājums!
Kad
gandrīz pirms divām nedēļām visi reliģiskie notikumi tika oficiāli aizliegti,
nepagāja ilgs laiks, līdz parādījās pirmās ‘’gudrības’’ - kāds teica, ka baznīcas
ir parādījušas vāji sevi šīs situācijas atrisināšanā, ka tās vispār vairs nepieder
pie sistēmiski svarīgām institūcijām mūsu valstī. Jā, tās tagad vienkārši ir
pazudušas, no ‘’skatuves’’un pat publiski neizsakās par Korona krīzi.
Taču
šobrīd baznīcu uzdevums nav sevi prezentēt kā īpaši sistēmiski nozīmīgu un sevi
aizstāvēt kādu nozīmīgu sociālo ieguldījumu viņa veic. Ja baznīcām tiek dota
iespēja parādīties publiski, tad tām vajadzētu to izmantot – bet tad arī lūgt
viņus sludināt Kristu, nevis aptvert politiskās pozīcijas ar nelielu reliģisku
pieskaņu. Bet, ja apstākļi to prasa, kā tas notiek šobrīd, tad baznīcas un
kristieši vispirms nedomā par sevi. Viņi arī ārpus vārtiem, neapstājas, lai
palīdzētu tiem, kam nepieciešama palīdzība, izvēlas citus veidus kā uzturēt
kontaktus vienam ar otru.
Jā,
protams, mēs turpināsim palīdzēt tiem kuri ir atstumti mūsu sabiedrībā, mēs
balsī runāsim par to, ka sakramenta uzņemšana mums kā baznīcai un kristiešiem
ir obligāta, ka pat veiksmīga video prezentācija nevar aizstāt dalību Kristus
miesā un asinīs. Bet tas, ka mēs tik maz dzirdam valsts radio un telvizijā
redzam dievkalpojumus īpaši šajā laikā liek domāt, ka mēs nepiederam tai
sistēmas daļai ar kuru rēķinās, drīzāk mēs kā kristieši traucējam.
Vēstule
Ebrejiem to mums dara zināmu: " Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet
mēs meklējam nākamo." Kā kristieši mēs esam un vienmēr paliekam
migranti, cilvēki, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas jebkur uz Zemes. Mēs
necīnāmies būt sabiedrības vidū, mēs necīnāmies par savu reputāciju, jā, mēs
pat nepieķeramies, lai paliktu šeit uz zemes tik ilgi, cik vien iespējams.
Kamēr mēs esam šeit uz zemes, mēs darām to, ko Kristus mums liek darīt: kalpot
tiem, kam to visvairāk vajaga. Kā kristieši mēs nebaidāmies palaist garām kaut ko
mūsu dzīvē. Neatkarīgi no tā ko mēs piedzīvojam, pat ja tas ir laiks, kas mums
jāpavada mājās, visas mūsu dzīves dienas ir tikai soļi ceļā uz mūsu dzīves
mērķi uz Dieva jauno pilsētu, uz debesu Jeruzalemi, kur mēs nekad nebūsim
izolēti, ierobežoti un atšķirti, bet svinēsim lielā kopībā, tur mēs
nebaidīsimies no vīrusiem, slimībām un nāves, tur pats Dievs no mums personīgi
noslaucīs visas asaras no mūsu acīm.
Jā,
mēs esam migranti – un šis ceļš dažkārt var aizņemt diezgan ilgu laiku, lai
sasniegtu Jauno Jeruzalemi. Tas ir iemesls kāpēc mēs ilgojamies, lai baznīcas
durvis nebūtu ilgi slēgtas un drīz viss ārkārtas gadījums beigtos, un mēs varam
atgriezties savā dievnamā. Bet līdz tam mēs neatlaidīgi lūdzam Kristu un esam
kopā ar Viņu, jā, pat ārpus vārtiem. Āmen.
Pat ja mēs nevaram svinēt Laetare dievkalpojumu baznīcā, Laetare sprediķis nedrīkst būt pazudis.
LAETARE-
MARTS 22, 2020-
SPREDIĶIS PAR JESAJAS
66,10-14
10 Priecājieties
ar Jeruzālemi un līksmojiet visi par to, kas to mīlat! Priecājieties līdz sirds
dziļumiem par to visi, kas bijāt par to noskumuši, 11 lai jūs zīstu un saņemtu spēku no
viņas atspirdzinātājas krūts, lai jūs iepriecinātos un atspirgtu tās bagātajā
pilnībā! 12 Jo tā saka Tas Kungs: "Redzi, Es
likšu, lai ieplūst tajā labklājība kā upe un tautu bagātības kā no krastiem
izkāpusi straume. Tad jūs baros kā zīdaiņus, jūs nesīs uz rokām un auklēs
klēpī. 13 Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs
iepriecināšu, un tieši Jeruzālemē jūs kļūsit iepriecināti. 14 Jūs to redzēsit, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu miesas
atzels kā jauna zāle; un Tā Kunga roka parādīsies svētībā Viņa kalpiem, un Viņa
dusmas liks sevi sajust Viņa ienaidniekiem.
Šajās
dienās mūsu sabiedrībā ir daudz runāšanas skaļas un klusas. Es domāju par
Baznīcas locekļiem, kuri šajās dienās ir zaudējuši darbu un tagad baidās par
savu tuvāko nakotni. Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri šajos pēdējos gados
ir kļuvuši par uzņēmējiem un tagad saskaras ar uzņēmuma pastāvēšanu, ko viņi
kādreiz bija izveidojuši. Un ko tagad? Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri
tik ilgi bija gaidījuši kādu svarīgu notikumu viņu dzīvēs, autovadītāju kursi, dzīves jubilejas, kāzas
kuri tagad ir jāpārplāno uz jaunu datumu nākotnē. Es domāju par draudzes
locekļiem pansionātos un slimnīcās, kuri vairs nevar saņemt vizīti, kuri arī
gaida mācītāju – un viņš nevar nākt pie viņiem. Es domāju par jums draudzes
locekļiem, kuri sēžat vieni paši savās mājās un nezinat, kā tikt galā ar savu
vientulību. Un mēs visi esam skumji šajā dienā, ka mēs nevaram svinēt šo skaisto
Laetare svētdienu kopā baznīcā, ka mēs nevaram dziedāt kopā, jā, vēl jo vairāk
tāpēc, ka mēs nevaram arī saņemt personīgi Absolūciju, un dāvanas Svētā Vakarēdienā
mūsu Kunga miesu un asinis. Jā, asaras var nākt, kad mēs domājam par mūsu tukšo
baznīcu šajā svētdienas rītā, kad mēs domājam, ka tas, iespējams, nemainīsies
daudz tuvāko nedēļu laikā vai pat daudz ilgāk. Tik daudz, kas mums vienmēr
šķita tik pašsaprotams, tagad izrādās, ka tas vispār nav pašsaprotams; kopā mēs
stāvam un saskaramies, cilvēciski runājot, ar neskaidru nākotni. Un es vēl
neesmu minējis visu šo iemeslu: briesmas, ka tik daudz cilvēku visā pasaulē un
arvien vairāk arī šeit mūsu valstī apdraud Korona vīruss, tūkstošiem cilvēku
nāve, par ko mēs dzirdam plašsaziņas līdzekļos un kas tajā pašā laikā, šķiet,
tuvojas mums. Kad tiks ietekmēti pirmie mūsu baznīcas locekļi – jā, kad man,
iespējams, būs jāapglabā pirmie mūsu baznīcas locekļi, kuriem ir Korona?
Kas
mums paliek, saskaroties ar šīm skumjām, ko mēs jūtam viens pret otru? Kas vēl
ir palicis mums bez jokiem par griķiem un tualetes papīru, lai mūs
uzmundrinātu?
Ja
mums nekas nav palicis, šodien, šajā svētdienā, mēs varam dzirdēt mūsu Kunga
balsi, kas mums saka :" Kā māte iepriecina savus
bērnus, tā Es jūs iepriecināšu. "Kāds spēcīgs tēls ko
mūsu Kungs piemin! Tas izraisa atmiņas, atmiņas par to, kā mūsu māte mierināja
mūs, kad mēs bijām skumjās kā viņa ar savu mīlestību pret mums paņēma sāpes,
kas bija mūsu dvēselē. Jā, šāds Mierinātājs ir viņš, Mūsu Kungs.
Kā
Viņš to dara? Mēs to varam redzēt no tā, kā mūsu Dievs tajā laikā mierināja
Israēla tautu. Tas bija izmisīgi vajadzīgs mierinājums tajā laikā:
Tajā
laikā viņi no Jeruzalemes bija trimdā Babilonā, kur viņiem bija jādzīvo sava
dzīve tālu prom no Dieva pilsētas, bez tempļiem, bez pielūgsmes Dieva namā, nē,
ne tikai dažas nedēļas, bet daudzus gadus. 137. Psalmā izraēlieši apraksta, kā
viņi tur jutās: " Pie
Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. 2 Savas cītaras mēs tur
pakārām vītolos, 3 jo mūsu gūsta uzraugi
tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums
kādu no savām Ciānas dziesmām!" 4 Kā
lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? 5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka!
6 Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi
nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Bet tad, pēc tik daudziem gadiem, Tas Kungs
sūta savu pravieti izraēliešiem ar brīnišķīgu vēstījumu: "mieriniet,
mieriniet manu tautu, saka tavs Dievs!"Izraēla var atgriezties savā
dzimtenē, var atgriezties Jeruzalemes pilsētā. Un tad beidzot sēru laiks ir
beidzies, prieks tiek paziņots: "priecājieties ar Jeruzalemi un
priecājieties par pilsētu, visi, kas to mīlat!“
Pravietis
ļoti spilgti apraksta to, kas tur Jeruzalemē gaida izraēliešus: viņš salīdzina
Jeruzalemi ar māti, kas zīdīs savu bērnu uz krūtīm. Jā, kā zīšanas procesā
piekļaujas ar prieku viņa mātes krūts, tā israēlieši izjūt savu prieku
Jeruzalemē, un ir apmierināti un dzirdināti ar labām dāvanām, ko Dievs dod viņiem
savā pilsētā. Kāda laime, ka pravietis var sludināt Dieva Vārdu!
Jā,
tāpat Dievs vēlas mūs mierināt, mierināt kā māte :
Pirmkārt,
Dievs mums skaidri norāda: Es zinu, kur tu esi, Es zinu, kāds tu esi! Ja jūs
domājat, ka Esmu tevi atstājis, ja jūs domājat, ka esat pilnīgi nošķirti no
manis, tad jūs kļūdāties! Es redzu jūsu skumjas, Es redzu jūsu bezcerību, Es
redzu jūsu vientulību, Es redzu jūsu asaras, Es redzu jūsu bailes. Jā, Es zinu,
ka jums ir nepieciešama mīlestība!
Un
tad Dievs ļauj mums zināt: Es esmu ar jums, Es runāju ar jums. Kā māte mierina
savu bērnu? It īpaši, ļaujot bērnam dzirdēt viņas balsi. Kad bērns dzird mātes
balsi, tas kļūst mierīgs, tad tas zina: tagad viss būs kārtībā. Tā tas ir ar
Dievu. Kā viņš runāja ar izraēliešiem trimdā Babilonā caur Savu pravieti, tāpat
Viņš runā ar mums šajā svētdienā Laetare Savā vārdā, nē, ne tikai baznīcas ēkā,
bet arī šeit un tagad jūsu mājā. Vārds, ko jūs tagad dzirdat un lasāt, ir jūsu
Kunga Jēzus Kristus Vārds, kurš vēlas jūs mierināt, tāpat kā māte jūs mierina.
Viņš jums saka: nebaidieties, jo Es jūs esmu atpircis; Es jūs esmu aicinājis
pēc jūsu vārda; Tu esi mans."Viņš jums saka: jūs esat bezgala svarīgi, man,
tik svarīgi, ka es esmu atdevis Savu dzīvību, lai jūs dzīvotu, lai tas, ko jūs
piedzīvojat savā dzīvē tagad nav pēdējais, bet tikai sākums dzīvei, kas nekad
nebeigsies! Viņš jums saka: Es zinu, kā jums tagad iet. Esmu pieredzējis to, ko
nozīmē būt bēdīgam, ko nozīmē būt vientuļam, pat to, ko nozīmē iet nāvē. Es to
visu zinu – un es esmu ar jums tagad, neatstājies savā ceļā vienatnē neatkarīgi
no tā, kas jums tagad var būt priekšā.
Māsas
un brāļi, es būtu vēlējies šodien runāt par to, kā Dievs mūs mierina dievišķajā
kalpošanā, kā viņš tajā laikā ļāva izraēliešiem Jeruzalemē izjust viņa
mīlestības prieku. Es būtu gribējis runāt par to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus
arī mūs fiziski mierina, liekot roku uz mums svētajā Absolūcijā un piešķirot
mums grēku piedošanu, ļaujot mums saņemt Viņa miesu un Viņa asinis, ļaujot mums
fiziski izjust Viņa mīlestības pilnību. Es būtu tik labprāt aicinājis jūs pilnībā
izbaudīt šo Viņa bezgalīgo mīlestību un iepriecinājumu šodien pie mūsu altāra.
Jā, Dievs vēlas mūs stiprināt jau šodien ar savu vārdu, gaidot ļoti lielos atpestīšanas
svētkus, kas mūs gaida mūsu dzīves beigās, kad mēs vienreiz un uz visiem
laikiem būsim atstājuši visas rūpes un bailes, visas slimības un asaras, jā,
visas ciešanas. Viņa valstībā, kurā mēs kādu dienu priecāsimies bez gala, kurā
mūsu prieks kādu dienu nebeigsies.
Laetare-:
priecājieties! Patiešām, tas ir tas, ko Kristus vēlas mudināt mūs darīt šodien,
šajā svētdienā. Jēzu, mans prieks! Tas precīzi atbilst tam, ko mēs piedzīvojam!
Jā, jūs paliekat mans prieks pat Jēzus ciešanās! Kāda Dieva mīlestība! Āmen.
57 Un tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja:
"Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu." 58 Bet Jēzus uz viņu sacīja:
"Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur
nolikt Savu galvu." 59 Un uz kādu
citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man
papriekš noiet un apglabāt savu tēvu." 60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus,
bet tu ej un sludini Dieva valstību!" 61
Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man
papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā." 62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu
roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai." Lūkas ev. 9,57-62
Kāpēc
tas notiek? Mēs nezinām un neapzināmies, ka mums vairs nav mūsu nākotnes
kontroles, vienkārši mēs tiekam turēti nezināmajā un varam tikai gaidīt, kas ar
mums var notikt. Un tas nav tikai tas, ka mēs nezinām, cik ilgi mūsu baznīca
paliks slēgta, cik ilgi dažas citas iestādes, kas vienkārši piederēja mūsu
ikdienas dzīvei paliks slēgtas. Bet nākotnē mums ir aizdomas, ka var nebūt vajadzīgs
ļoti ilgs laiks, līdz Korona vīruss sasniegs mūs personīgi. Galu galā ļoti
daudzi iedzīvotāji iespējams ir inficēti, saskaņā ar virusologiem. Gaidot
nezināmajā ne tikai attiecībā uz noteiktiem slēgšanas laikiem, bet arī
attiecībā uz jautājumu par mūsu dzīvi. Tāpēc šorīt daudzi jautājumi karājas
gaisā, ir daudz vairāk jautājumu nekā atbildes.
Un
šajā situācijā mēs tagad dzirdam svētdienas Svēto Evaņģēliju – un mēs esam
pārsteigti par to, cik aktuāls tas ir.
Protams,
šeit aprakstītā situācija vispirms ir diezgan atšķirīga no mūsu situācijas šodien.
Evaņģēlists stāsta mums, ka Jēzus gatavojas doties uz Jeruzalemi, ceļojums, kas
galu galā noved viņu tur pie krusta. Un šeit Jēzu uzrunā cilvēks, kurš vēlas
sekot Viņam. Jā, sekot bija domāts diezgan burtiski tajā laikā: sekot nozīmēja
iet Jēzus ceļu un mācīties no viņa. Un ko nozīmē Jēzum ikdienas sekot? Jēzus
šeit ļoti skaidri apraksta: "Lapsām ir alas, un putniem zem debesīm ir ligzdas,
bet Cilvēka Dēlam nav, kur nolikt galvu." Tas, kurš seko Jēzum var
sagaidīt arī pilnīgs trūkums un neziņa. Kas seko Jēzum ir jārēķinās, ka viņš
var zaudēt visas garantijas, ka viņam nekas cits neatliks, kā vien kopība ar
Viņu Jēzu.
Tas
mums ir skaidrs, ka tā ir pamatsituācija kristiešiem kuri dzīvo pēc Jēzus
augšāmcelšanās: nezinot, kas notiks nākamajā dienā, kam nav citas pārliecības kā
tikai tuvums ar Jēzu.
Jā,
protams, tagad tas ir vīruss, kas mūs ir novedis šajā nenoteiktības situācijā.
Bet mēs tagad nedrīkstam zaudētu pārliecību šajās dienās kā kristieši, kas zina:
nav garantijas par to, ka raiti darbosies bizness, nav garantijas veselības
sistēmas darbam augstā līmenī. Viss, tiešām viss, var tikt izsists no mūsu
rokām. Bet tas, kas paliek, ir mūsu Kunga Jēzus Kristus tuvums, ko viņš mums
jau ir apsolījis mūsu kristībās. Paliek mums Kunga Jēzus Kristus apsolījums ko
viņš ir devis mums, kad Viņa miesu un asinis saņēmām "Tas, kurš ēd manu
miesu un dzer manas asinis, tas paliek manī un es viņā." Jā, Viņš paliek.
Tikšanās ar Kristu Svētajā Vakarēdienā ir ne tikai brīža pieredze, tas arī ved
jūs cauri šīm nenoteiktības dienām un nedēļām. Kristus paliek jūsos, neviens
Latvijas valdības rīkojums to nevar atņemt jums.
Un
tad ir pārējie divi, kuriem Jēzus pavēl nākt līdzi, atstāt savas ģimenes un
sekot. Tiesa, viens vēlas izpildīt savu pienākumu - apglabāt savu tēvu, otrs
vēlas vismaz atvadīties no savas ģimenes. Bet Jēzus viņiem skaidri norāda, ka
ir kaut kas vēl svarīgāks par zemes saitēm ar ģimeni un tā ir dalīšanās Dieva
valstībā, dalīšanās dzīvē kopībā ar Kristu.
Pat
tad, ja mums nav bijusi šāda pieredze līdz šim, Jēzus mūs aicina ar šo
jautājumu: ‘’Seko man,‘’ īpaši šajā svētdienā. Tieši tagad, kad tik skaidri
izjutīsim, kas mūsu ikdienas dzīvē piesaistīs, kas uzturēs dzīvu ticības dzīvi,
kopību ar Jēzu? Vai bailes no Korona uzvarēs jūs, ka jūsu domas būs tikai par
vīrusu un problēmām, ko tas tagad rada un ka pats Kristus pilnībā izies no jūsu
redzesloka? Vai jūs domājat tikai par to, kā jūs varat vislabāk rūpēties par
sevi tagad – un vairs neskatīties uz to, kurš visu savu dzīvi ir lieliski
rūpējies par jums? Vai varbūt jūs to pieredzēsiet otrādi, ka lietas, kas jums
vienmēr bija pašsaprotamas, ka jūs vienmēr esat saņēmuši Kristus miesu un
asinis savā dzīvē, tagad pēkšņi saprotat, ka šajā laikā tas vairs nav
iespējams?
Kristus
dod mums ļoti svarīgu vārdu svētajā Evaņģēlijā, kas ir arī šīs nedēļas devīze:
"Tas, kas liek roku arklam un atskatās, nav piemērots Dieva
valstībai." Es domāju, ka ļoti nedaudziem no mums, iespējams, mūsu dzīvē
ir bijis arkls mūsu rokās, taču mums joprojām ir sajēga, kad zemnieks apar
lauku, ir ļoti svarīgi, lai viņš sākumā paņem taisnu atarumu un stingri
pieķeras arklam, un neatskatās. Jo pretējā gadījumā vagas ko viņš ars kļūs
diezgan greizas.
Tāda
ir mūsu dzīve kā kristiešiem - mums vienmēr skaidri un stingri jāuztur mūsu
dzīves mērķis, mūžīgā dzīve kopībā ar Kristu, mūsu Kungu. Nekas, bet tiešām
nekas nedrīkst mūs novirzīt no tā. Nē, nav jēgas, ka mums vajadzētu atskatīties
tagad šajās dienās, cik skaisti tas bija, kad mēs varējām pulcēties mūsu
baznīcā. Labāk lūkojamies uz savu ticības mērķi, ko Kristus deva kristībā!
Neļaujieties apturēt sevi pēc tiekšanās
dzīves kopībā! Jā, aplūkojiet šo mērķi, kad Korona vīruss jūsu dzīvē tuvojas
jums, kad jūs varat arī saslimt no tā pats, jā, kad jūs varat arī mirt no tā.
Šajā Gavēņa laikā, kurā mēs tagad esam spiesti pārorientēt savu dzīvi, pilnībā
izmantojiet laiku ko Korona tagad var dot jums, lai lasītu un lūgtu vēl vairāk
Dieva Vārdā. Jā, izmantojiet laiku, lai atkal domātu par savu dzīvi! Jā, lai
Dievs dod, ka arī Korona vīruss var palīdzēt mums atkal skatīties uz priekšu
mūsu dzīvē kā kristiešiem uz mērķi, ko Kristus ir izvirzījis mūsu dzīvei Dieva
valstībā.
Jā,
tā kā mūsu dzīve turpinās!
Āmen.