Svētruna Palmu svētdienai.

2020. gada 5. aprīlis

Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.

Lai lasam Dieva Vārdu apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem:

5 Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, 6 kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, 7 bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; 8 un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! 9 Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, 10 lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē 11 un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. /Filipiešiem 2,5-11/

Lai lasam Svēto Evaņģēliju šai svētdienā no Sv. Jāņa 12 nodaļā:

12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!"14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! -16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.19 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!"

Šodien sākas Svētā nedēļa, vissvarīgākā liturģiskā gada nedēļa mums kristiešiem. Tas sākas šodien ar Pūpolsvētdienu dienu, kad Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzeļa, kur Viņu sagaidīja liels pūlis cilvēku, kas sauca Viņu par ķēniņu ar palmu zariem rokā. Mēs arī vienmēr esam svinējuši šo Pūpolsvētdienu kā īpašu svinību dienu. Šis notikums vienmēr ir bijis labi apmeklēts mūsu dievnamā.

Bet šogad ir viss savādāk: nav prieka, nav Lielā pūļa. Tā vietā" sociālā distancēšanās " vairāk nekā divu cilvēku tikšanās aizliegums un protams pienācīgā attālumā. Kā jūs joprojām varat svinēt Pūpolsvētdienu, kad baznīcas durvīm jāpaliek slēgtām?

Ņemot to vērā, ļaujieties tuvāk apskatīt šodienas Svēto Evaņģēliju.

Īsas pārdomas:

1. Paskaties uz Jēzu, kā viņš sēž uz ēzeļa. Viņš nejāj ar zirgu kā karavadonis, Viņš nepierāda savu spēku, ezelis ir nabadzīgo cilvēku pārvietošanās līdzeklis ar ēzeli nevar doties karā. Diezgan neuzkrītoši Jēzus ierodas Jeruzalemē.

Paskaties uz šo pazemību, kad jūs svinat Pūpolsvētdienu jūsu mājās šodien! Aizvakar, tas ir piektdien, mūs pamatoti kaitināja tas, ka eiropas islāma pārstāvji aicināja uz lūgšanu no daudzām mošejām skaļi uz to saucot un ka simtiem musulmaņi ir sapulcējušies vieni paši mošeju priekšā, visas policijas acu priekšā. Tas pats notika vakar, kad ierobežojumus neievēroja Svētajā Zemē ortodoksie jūdi. Jā, tas ir kaitinoši, ka tieši tagad šajā laikā islāma un ortodokso jūdu pārstāvji izmanto situāciju savas reliģijas varas demonstrācijās, kamēr mēs kā kristieši mūsu sabiedrības lielākā daļa mīlestībā pat neapmeklē dievkalpojumus gada svarīgākajā nedēļā. Bet tā tas bija arī ar Jēzu: viņš nerādija Savu spēku, bet acīmredzot pie cilvēkiem nāca pazemībā, pat ja viņi ilgojās pēc varena ķēniņa Jēzus jāja uz Jeruzalemi ar ēzeli. Un tik neuzkrītoši Viņš arī nāk pie jums šodien: caur mobilo tālruni, datoru, telviziju, radio un visādā citādā veidā, bet patiesībā šādā veidā šeit un tagad jūsu Kungs Jēzus Kristus, visas pasaules Kungs, nāk pie jums uz jūsu mājām un nav Viņam barjeru. Jā, jums ir visi iemesli priecāties šajā dienā: tavs Ķēniņš nāk pie tevis un tev saka: nebaidies. Protams, jums nav jābaidās no Jēzus; bet jums nav jābaidās arī no nākotnes problēmām, kas jums nāks, jums nav jābaidās no Korona vīrusa, pat ne no nāves. Es, tavs Ķēniņš, nāku pie tevis un palikšu pie tevis. Jā, mēs varam arī priecāties mūsu dzīvokļos šodien šajā Palmu svētdienā, priecāties par mūsu Ķēniņa atnākšanu.

2. Paskaties uz farizejiem, kad viņi stāv un saka, drīzāk viļās: "Jūs redzat, ka jūs neko nespējat darāt; lūk visa pasaule seko viņam." Jā, tas ir arī tas, ko mēs svinam šodien Pūpolsvētdienā, ka nekas un neviens nevar apturēt mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tā kā mēs sēžam mūsu dzīvokļos, mājās šajās dienās un nevar nākt uz baznīcu esam kā cietumā kopā ar neskaitāmiem kristiešiem. Mūsu Kunga Jēzus Kristus valdīšanas izplešanos neviens nevar apturēt. Jā, tas ir arī tas, ko mēs svinam šajā svētdienā, ka mūsu Karalis Jēzus Kristus ir spēcīgāks par visiem saviem ienaidniekiem – un ka Viņš tos neuzvar ar spēku, bet tikai ar savu vārdu un ar savu mīlestību.

3. Paskaties, kas notika dažas dienas vēlāk! Šodien Pūpolsvētdienā cilvēki visi kliedz kopā " Hosanna! (glāb mūs )" kopā viņi priecājas par savu Ķēniņu, bet tikai dažas dienas vēlāk piektdien viņi bļauj: "Sit Viņu krustā!" Tik ātri var noskaņojums mainīties, tik ātri ir cilvēki, kas vēlas mainīt savu attieksmi, kad to dara arī citi. Jā, tas ir grūti palikt  Jēzus pusē, pat tad, kad masas bļauj citus saukļus!

Un tas ir tieši tas pats mums: jā, ir viegli svinēt Jēzu kā Ķēniņu dievkalpojumā, baznīcā, kad visi pārējie dara tāpat. Ir viegli būt kristietim, kad redzat priekšrocības, ko tas dod, bet Jēzus arī šodien jums jautā: Vai jūs paliksiet pie Manis pat tad, kad jūs sēžat viens pats dzīvoklī? Vai jūs paliksiet pie Manis pat tad, ja tuvākajos mēnešos var kļūt grūtāk un joprojām nebūs iespējams apmeklēt dievkalpojumus? Kad nav sadraudzības kopā, nav iespēju satikt citus cilvēkus, ja tuvākajos mēnešos tas tiešām vēl nebūs iespējams, svinēt Svēto Vakarēdienu baznīcā? Vai es jums joprojām būšu tik svarīgs? Vai arī jūs nākat pie manis tikai tad, kad viss ir patīkams un ērts?

Jēzus ienāk Jeruzālemē. Mēs zinām, kāpēc viņš tā rīkojās: Viņš nāca mirt pie krusta. Tāpēc, īpaši šajā Svētajā nedēļā veltīsim daudz laika, lai dotos kopā ar Jēzu un pārdomātu kāpēc viņš gāja šo ceļu. Viņš to gāja galu galā - priekš tevis! Āmen.

Pat ja mēs šodien nevaram atkal pulcēties baznīcā, svētdienas sprediķis ir pieejams rakstiskā veidā.

Judica

2020.gada 29.marts

12 Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. 13 Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami! 14 Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. (Ebrejiem 13:12-14)

Un atkal mūsu baznīcas durvis paliek slēgtas šai svētdienā. Mēs esam ārpus dievnama, mēs esam mājās. Ārpus dievnama mūs ieskauj pasaule, kurai vispār nav izpratnes par to, ka Svētā Vakarēdiena svinēšana mums varētu būt tik svarīga.

Tualetes papīrs, pietiekami daudz griķu un izredzes, ka tuvākajā nākotnē varēs atkal ballēties – tas ir tas, kas ir svarīgs tik daudziem cilvēkiem ap mums, lai izdzīvotu šobrīd. Bet mums ar to nepietiek, tas sāp un mēs no tā ciešam.

Un mēs šodien dzirdam Judika sprediķa lasījumā par šīm ciešanām, ka tieši tas pats notika ar Jēzu viņš cieta "ārpus vārtiem". Kas ar to ir domāts?

Šodienas Judica svētdiena iezīmē ciešanu laika sākumu. No šodienas mūsu uzmanība ir vērsta tikai uz mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām un nāvi. Mēs labi darītu, ja mierīgi izlasītu notikumus par mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām, kas aprakstīts četros evaņģēlijos. Šajās divās nedēļās, kas ved līdz Lieldienām, lai atcerētos, ka mūsu Kunga ciešanas un nāve atkal ir dzīva mūsu sirdīs.

Bet visā šajā protams viens jautājums joprojām ir izšķirošs: kāda ir mūsu Kunga ciešanas un miršanas nozīme, un kāda ir šīs nāves nozīme pie krusta? Kad mēs skatāmies uz Jauno Derību, mēs atklājam, ka mūsu Kunga nāves nozīme mums tiek izskaidrota divejādi. Bet viens no visnozīmīgākajiem skaidrojumiem ir tas, ko vēstule ebrejiem mums atklāj:

Trešajā Mozus grāmatā Mozus apraksta kā Israēla tautai jāatīras reizi gadā no visiem saviem grēkiem: Jauns vērsis vai kaza jānokauj kā grēku upuris; ar viņu asinīm tiek slacīta Dieva klātbūtnes vieta saiešanas teltī. Cilvēku vaina tika uzlikta uz šā upura dzīvnieka un  par, cik tas tika pilnībā piesārņots ar cilvēka grēka vīrusu, šis dzīvnieka bija kā bīstams atkritums. Viss, kas palika pāri, tostarp galvas, ādas, iekšas un mēsli, pēc upurēsanas bija jāsadedzina ārpus telts ‘’atkritumu laukumā’’ uz ugunkura. Tam cilvēkam, kas šo pāri palikušo dedzināja, tad teica, lai pēc tam mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī, un tikai pēc tam nāk atpakaļ uz nometni – tie bija noteikumi attiecībā uz to, lai grēka vīruss nenāk atpakaļ pie Izraēliešiem.

Šis ‘’atkritumu laukums’’ vēstulē Ebrejiem  tiek attiecināts uz mūsu Kungu Jēzu Kristu: jo Viņa upura nāve par pasaules grēkiem nenotika Jeruzalemes templī, bet ārpus pilsētas vārtiem, Jeruzalemes ‘’atkritumu izgāztuvē’’, kur notika nopietnu noziedznieku nāvessodi. Jēzus bija tik inficēts ar visu šīs pasaules cilvēku grēka vīrusu, ka viņš bija jāizved uz poligonu, ka viņš tur bija jāiznīcina. Kāds šokējoši krasais mūsu Kunga Jēzus Kristus nāves apraksts! Un tomēr tajā pašā laikā kādas pārdomas jums: ja jūs to atkal un atkal piedzīvojat savā dzīvē kā grēka vīruss ir iekļāvis jūsu domās, jūsu vārdos, jūsu darbos un jūs saprotat, ka paši esat bezpalīdzīgi pakļauts šim nāvējošajam grēka vīrusam un nekad nevarat atbrīvoties vai uzvarēt šo grēka vīrusu pats: paskatieties uz savu Kungu Jēzu Kristu kā Viņš tiek nogādāts ārpus pilsētas vārtiem, kā Viņš tiek piesists tur pie krusta un mirst. Viņš, kas uzņēmis sevī šī grēka vīrusa nāvējošo iedarbību, lai šis grēka vīruss neradītu jums mūžīgo nāvi, bet jūs vienreiz un uz visiem laikiem izdziedinātu no šī grēka vīrusa.

Un tagad vēstule ebrejiem mums saka: ‘’Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami‘’  Jā, vēstulē ebrejiem saka: Šajā brīdī tā ir mūsu kā kristiešu vieta: sabiedrības vidū, ārpus dievnama, ārpus mūsu komforta zonas. Tas ir liels izaicinājums!

Kad gandrīz pirms divām nedēļām visi reliģiskie notikumi tika oficiāli aizliegti, nepagāja ilgs laiks, līdz parādījās pirmās ‘’gudrības’’ - kāds teica, ka baznīcas ir parādījušas vāji sevi šīs situācijas atrisināšanā, ka tās vispār vairs nepieder pie sistēmiski svarīgām institūcijām mūsu valstī. Jā, tās tagad vienkārši ir pazudušas, no ‘’skatuves’’un pat publiski neizsakās par Korona krīzi.

Taču šobrīd baznīcu uzdevums nav sevi prezentēt kā īpaši sistēmiski nozīmīgu un sevi aizstāvēt kādu nozīmīgu sociālo ieguldījumu viņa veic. Ja baznīcām tiek dota iespēja parādīties publiski, tad tām vajadzētu to izmantot – bet tad arī lūgt viņus sludināt Kristu, nevis aptvert politiskās pozīcijas ar nelielu reliģisku pieskaņu. Bet, ja apstākļi to prasa, kā tas notiek šobrīd, tad baznīcas un kristieši vispirms nedomā par sevi. Viņi arī ārpus vārtiem, neapstājas, lai palīdzētu tiem, kam nepieciešama palīdzība, izvēlas citus veidus kā uzturēt kontaktus vienam ar otru.

Jā, protams, mēs turpināsim palīdzēt tiem kuri ir atstumti mūsu sabiedrībā, mēs balsī runāsim par to, ka sakramenta uzņemšana mums kā baznīcai un kristiešiem ir obligāta, ka pat veiksmīga video prezentācija nevar aizstāt dalību Kristus miesā un asinīs. Bet tas, ka mēs tik maz dzirdam valsts radio un telvizijā redzam dievkalpojumus īpaši šajā laikā liek domāt, ka mēs nepiederam tai sistēmas daļai ar kuru rēķinās, drīzāk mēs kā kristieši traucējam.

Vēstule Ebrejiem to mums dara zināmu: " Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo." Kā kristieši mēs esam un vienmēr paliekam migranti, cilvēki, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas jebkur uz Zemes. Mēs necīnāmies būt sabiedrības vidū, mēs necīnāmies par savu reputāciju, jā, mēs pat nepieķeramies, lai paliktu šeit uz zemes tik ilgi, cik vien iespējams. Kamēr mēs esam šeit uz zemes, mēs darām to, ko Kristus mums liek darīt: kalpot tiem, kam to visvairāk vajaga. Kā kristieši mēs nebaidāmies palaist garām kaut ko mūsu dzīvē. Neatkarīgi no tā ko mēs piedzīvojam, pat ja tas ir laiks, kas mums jāpavada mājās, visas mūsu dzīves dienas ir tikai soļi ceļā uz mūsu dzīves mērķi uz Dieva jauno pilsētu, uz debesu Jeruzalemi, kur mēs nekad nebūsim izolēti, ierobežoti un atšķirti, bet svinēsim lielā kopībā, tur mēs nebaidīsimies no vīrusiem, slimībām un nāves, tur pats Dievs no mums personīgi noslaucīs visas asaras no mūsu acīm.

Jā, mēs esam migranti – un šis ceļš dažkārt var aizņemt diezgan ilgu laiku, lai sasniegtu Jauno Jeruzalemi. Tas ir iemesls kāpēc mēs ilgojamies, lai baznīcas durvis nebūtu ilgi slēgtas un drīz viss ārkārtas gadījums beigtos, un mēs varam atgriezties savā dievnamā. Bet līdz tam mēs neatlaidīgi lūdzam Kristu un esam kopā ar Viņu, jā, pat ārpus vārtiem. Āmen.

Pat ja mēs nevaram svinēt Laetare dievkalpojumu baznīcā, Laetare sprediķis nedrīkst būt pazudis. 

LAETARE-

MARTS 22, 2020-

SPREDIĶIS PAR JESAJAS 66,10-14

10 Priecājieties ar Jeruzālemi un līksmojiet visi par to, kas to mīlat! Priecājieties līdz sirds dziļumiem par to visi, kas bijāt par to noskumuši, 11 lai jūs zīstu un saņemtu spēku no viņas atspirdzinātājas krūts, lai jūs iepriecinātos un atspirgtu tās bagātajā pilnībā! 12 Jo tā saka Tas Kungs: "Redzi, Es likšu, lai ieplūst tajā labklājība kā upe un tautu bagātības kā no krastiem izkāpusi straume. Tad jūs baros kā zīdaiņus, jūs nesīs uz rokām un auklēs klēpī. 13 Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu, un tieši Jeruzālemē jūs kļūsit iepriecināti. 14 Jūs to redzēsit, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu miesas atzels kā jauna zāle; un Tā Kunga roka parādīsies svētībā Viņa kalpiem, un Viņa dusmas liks sevi sajust Viņa ienaidniekiem.

Šajās dienās mūsu sabiedrībā ir daudz runāšanas skaļas un klusas. Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri šajās dienās ir zaudējuši darbu un tagad baidās par savu tuvāko nakotni. Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri šajos pēdējos gados ir kļuvuši par uzņēmējiem un tagad saskaras ar uzņēmuma pastāvēšanu, ko viņi kādreiz bija izveidojuši. Un ko tagad? Es domāju par Baznīcas locekļiem, kuri tik ilgi bija gaidījuši kādu svarīgu notikumu viņu dzīvēs,  autovadītāju kursi, dzīves jubilejas, kāzas kuri tagad ir jāpārplāno uz jaunu datumu nākotnē. Es domāju par draudzes locekļiem pansionātos un slimnīcās, kuri vairs nevar saņemt vizīti, kuri arī gaida mācītāju – un viņš nevar nākt pie viņiem. Es domāju par jums draudzes locekļiem, kuri sēžat vieni paši savās mājās un nezinat, kā tikt galā ar savu vientulību. Un mēs visi esam skumji šajā dienā, ka mēs nevaram svinēt šo skaisto Laetare svētdienu kopā baznīcā, ka mēs nevaram dziedāt kopā, jā, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs nevaram arī saņemt personīgi Absolūciju, un dāvanas Svētā Vakarēdienā mūsu Kunga miesu un asinis. Jā, asaras var nākt, kad mēs domājam par mūsu tukšo baznīcu šajā svētdienas rītā, kad mēs domājam, ka tas, iespējams, nemainīsies daudz tuvāko nedēļu laikā vai pat daudz ilgāk. Tik daudz, kas mums vienmēr šķita tik pašsaprotams, tagad izrādās, ka tas vispār nav pašsaprotams; kopā mēs stāvam un saskaramies, cilvēciski runājot, ar neskaidru nākotni. Un es vēl neesmu minējis visu šo iemeslu: briesmas, ka tik daudz cilvēku visā pasaulē un arvien vairāk arī šeit mūsu valstī apdraud Korona vīruss, tūkstošiem cilvēku nāve, par ko mēs dzirdam plašsaziņas līdzekļos un kas tajā pašā laikā, šķiet, tuvojas mums. Kad tiks ietekmēti pirmie mūsu baznīcas locekļi – jā, kad man, iespējams, būs jāapglabā pirmie mūsu baznīcas locekļi, kuriem ir Korona?

Kas mums paliek, saskaroties ar šīm skumjām, ko mēs jūtam viens pret otru? Kas vēl ir palicis mums bez jokiem par griķiem un tualetes papīru, lai mūs uzmundrinātu?

Ja mums nekas nav palicis, šodien, šajā svētdienā, mēs varam dzirdēt mūsu Kunga balsi, kas mums saka :" Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu. "Kāds spēcīgs tēls ko mūsu Kungs piemin! Tas izraisa atmiņas, atmiņas par to, kā mūsu māte mierināja mūs, kad mēs bijām skumjās kā viņa ar savu mīlestību pret mums paņēma sāpes, kas bija mūsu dvēselē. Jā, šāds Mierinātājs ir viņš, Mūsu Kungs.

Kā Viņš to dara? Mēs to varam redzēt no tā, kā mūsu Dievs tajā laikā mierināja Israēla tautu. Tas bija izmisīgi vajadzīgs mierinājums tajā laikā:

Tajā laikā viņi no Jeruzalemes bija trimdā Babilonā, kur viņiem bija jādzīvo sava dzīve tālu prom no Dieva pilsētas, bez tempļiem, bez pielūgsmes Dieva namā, nē, ne tikai dažas nedēļas, bet daudzus gadus. 137. Psalmā izraēlieši apraksta, kā viņi tur jutās: " Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. 2 Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos, 3 jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!" 4 Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? 5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! 6 Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku! Bet tad, pēc tik daudziem gadiem, Tas Kungs sūta savu pravieti izraēliešiem ar brīnišķīgu vēstījumu: "mieriniet, mieriniet manu tautu, saka tavs Dievs!"Izraēla var atgriezties savā dzimtenē, var atgriezties Jeruzalemes pilsētā. Un tad beidzot sēru laiks ir beidzies, prieks tiek paziņots: "priecājieties ar Jeruzalemi un priecājieties par pilsētu, visi, kas to mīlat!“

Pravietis ļoti spilgti apraksta to, kas tur Jeruzalemē gaida izraēliešus: viņš salīdzina Jeruzalemi ar māti, kas zīdīs savu bērnu uz krūtīm. Jā, kā zīšanas procesā piekļaujas ar prieku viņa mātes krūts, tā israēlieši izjūt savu prieku Jeruzalemē, un ir apmierināti un dzirdināti ar labām dāvanām, ko Dievs dod viņiem savā pilsētā. Kāda laime, ka pravietis var sludināt Dieva Vārdu!

Jā, tāpat Dievs vēlas mūs mierināt, mierināt kā māte :

Pirmkārt, Dievs mums skaidri norāda: Es zinu, kur tu esi, Es zinu, kāds tu esi! Ja jūs domājat, ka Esmu tevi atstājis, ja jūs domājat, ka esat pilnīgi nošķirti no manis, tad jūs kļūdāties! Es redzu jūsu skumjas, Es redzu jūsu bezcerību, Es redzu jūsu vientulību, Es redzu jūsu asaras, Es redzu jūsu bailes. Jā, Es zinu, ka jums ir nepieciešama mīlestība!

Un tad Dievs ļauj mums zināt: Es esmu ar jums, Es runāju ar jums. Kā māte mierina savu bērnu? It īpaši, ļaujot bērnam dzirdēt viņas balsi. Kad bērns dzird mātes balsi, tas kļūst mierīgs, tad tas zina: tagad viss būs kārtībā. Tā tas ir ar Dievu. Kā viņš runāja ar izraēliešiem trimdā Babilonā caur Savu pravieti, tāpat Viņš runā ar mums šajā svētdienā Laetare Savā vārdā, nē, ne tikai baznīcas ēkā, bet arī šeit un tagad jūsu mājā. Vārds, ko jūs tagad dzirdat un lasāt, ir jūsu Kunga Jēzus Kristus Vārds, kurš vēlas jūs mierināt, tāpat kā māte jūs mierina. Viņš jums saka: nebaidieties, jo Es jūs esmu atpircis; Es jūs esmu aicinājis pēc jūsu vārda; Tu esi mans."Viņš jums saka: jūs esat bezgala svarīgi, man, tik svarīgi, ka es esmu atdevis Savu dzīvību, lai jūs dzīvotu, lai tas, ko jūs piedzīvojat savā dzīvē tagad nav pēdējais, bet tikai sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies! Viņš jums saka: Es zinu, kā jums tagad iet. Esmu pieredzējis to, ko nozīmē būt bēdīgam, ko nozīmē būt vientuļam, pat to, ko nozīmē iet nāvē. Es to visu zinu – un es esmu ar jums tagad, neatstājies savā ceļā vienatnē neatkarīgi no tā, kas jums tagad var būt priekšā.

Māsas un brāļi, es būtu vēlējies šodien runāt par to, kā Dievs mūs mierina dievišķajā kalpošanā, kā viņš tajā laikā ļāva izraēliešiem Jeruzalemē izjust viņa mīlestības prieku. Es būtu gribējis runāt par to, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus arī mūs fiziski mierina, liekot roku uz mums svētajā Absolūcijā un piešķirot mums grēku piedošanu, ļaujot mums saņemt Viņa miesu un Viņa asinis, ļaujot mums fiziski izjust Viņa mīlestības pilnību. Es būtu tik labprāt aicinājis jūs pilnībā izbaudīt šo Viņa bezgalīgo mīlestību un iepriecinājumu šodien pie mūsu altāra. Jā, Dievs vēlas mūs stiprināt jau šodien ar savu vārdu, gaidot ļoti lielos atpestīšanas svētkus, kas mūs gaida mūsu dzīves beigās, kad mēs vienreiz un uz visiem laikiem būsim atstājuši visas rūpes un bailes, visas slimības un asaras, jā, visas ciešanas. Viņa valstībā, kurā mēs kādu dienu priecāsimies bez gala, kurā mūsu prieks kādu dienu nebeigsies.

Laetare-: priecājieties! Patiešām, tas ir tas, ko Kristus vēlas mudināt mūs darīt šodien, šajā svētdienā. Jēzu, mans prieks! Tas precīzi atbilst tam, ko mēs piedzīvojam! Jā, jūs paliekat mans prieks pat Jēzus ciešanās! Kāda Dieva mīlestība! Āmen.